Domāju, ka katra īpašā bērna mamma to ir piedzīvojusi. To brīdi, kad šķiet - viss - tālāk vairs nav spēka, nemāku, nesanāk, viena ķibele pēc otras. Arī es esmu tagad šajā melnajā strīpā. Jau no rudens. Uzsākot bērnudārza gaitas, likās, ka trakāk jau nu vairs nevar būt. Bērns no adaptācijas stresa pat sāka bērnudārzā vemt. Katrs rīts bija ar drausmīgu raudāšanu, sirds lūza uz pusēm, bet sakodām zobus, atmetām visas papildus nodarbības un vedām meitu līdz launagam uz b/d. (lai neraudātu līdzi tika dotas gan dažādas stresa noņemošas mantiņas, gan komunikāciju grāmata ar attēliem utt)
Kaut kādā brīdī viss aizgāja...
Elis sāka iet uz b/d ar prieku, kaut arī dienu noīsinājām līdz 12.00 b/d. Jo vēlāk sab. tr. bija tik piebāzts, ka ome ar bērnu normāli netika mājās. Kaut arī bija drausmīgas uzvedības problēmas mājās, bet b/d nesūdzējās. Tagad, kad sākās aukstais un gripas laiks, kā arī omīte vairs fiziski nespēj katru dienu aizbraukt pakaļ un vest ar sabiedrisko mājās, izlēmu atstāt b/d uz visu dienu. Jo šķita, ka viss ir ar to iestādi nu jau ok. Pirmajā dienā pat aizejot pakaļ neticēju, ka mans bērns tik godīgi māks sēdēt pie galda un smuki rotaļāties. Bet ļaunākais tikai sekoja - tā kā zāļu nomaiņas rezultātā (vai vienkārši tāpēc, ka bērns aug), Elis sāka negulēt diendusu, un ja gulēja, tad maz un cēla augšā pārējos, radās problēma. Tā nu tas ir, ka mana meita nez kāpēc mājās māk smuki sēdēt un spēlēties gultā, ja pamostas, un netaisīt trobeli, bet b/d taisot. Un es laikam esmu ļoti slikta māte, jo neesmu bērnam ieaudzinājusi normas, ka tā uzvesties jau nu gan nav labi...
Audzinātāju sūdzības no vienas puses būtu pupu mizas, bet bērns atsāka savu histēriju no rītiem, ejot uz b/d un arī b/d kļuva agresīva.Tā kā ierastais ritms bija aizstāts ar citu, kuram vajadzēja arī spēku un nervus, lai īstenotu, un laiku, kura man nebija, tad šonedēļ atkal atsāku vest mājās pirms gulēšanas. Bērns apjucis pilnīgi - no rītiem histērijas. Es pārskrējusies, jo no darba pusdienlaikā skrienu vest bērnu mājās, kurš mani, nevis omi ieraugot pilnībā iziet no rāmjiem...Un tad iekāpjot mašīnā varu ar mokām iedabūt pretojošos bērnu sēdeklītī, kaut kā piesprādzēt (šodien, piemēram, līdz mašīnai no b/d stiepu aiz drēbēm un kaut kā, jo aiz padusēm paņemta , šļūca ārā, un vārtījās pa visiem dubļiem, kur varēja, cilvēki noteikti nodomāja, ka kaŗtējā māte - sadiste,) es varēju pie stūres tikai histēriski raudāt...Jo vienīgais risinājums no audzinātāju puses arī bija - jādzer zāles. It kā mēs to nedarītu!!! Un jāiet pie psihiatra. Esam apstaigājušas daudzus psihiatrus. Ja jau tas būtu tik vienkārši...Brīnumtabletīte, kas visu paŗvērš par nebijušu..Kā es to gribētu...
Un tad sāk pārņemt bezcerība - jo ja jau pat b/d, kur it kā ir mācīti speciālisti, nevar (Negrib?) meklēt normālus risinājumus, nevis tikai sūtīt mani pie ārsta, kur tāpat māku ceļu atrast, tad kur vēl atrast risinājumus bērna pieskatīšanai un izglītošanai? Kā būtu ar individuālu pieeju - individuālajām nodarbībām, psihologa piesaistīšanu, stingra dienas režīma ievērošanu, utt...protams, protams, es nezinu, kas notiek b/d, es varu spriest tikai no redzētajām druskām aizejot pakaļ, bet nu ne jau mums vajag audzinātāju žēlošanos, ka ir grūti strādāt ar tādiem bērniem, ne slēptu nosodījumu, ka bērni nemāk uzvesties. Ja ir problēma, nu tad kur ir grūtības sanākt kopā un domāt reālus, normālus risinājumus? Arī ieteikums ņemt asistentu jau it kā labs, tikai nedaudz pagrūti izpildāms, jo a) finanses b) kur to cilvēku, kurš ir uzticams un spējīgs saprast bērna specifiku(un pieņemt) ķert? Ja man jāmaksā katru dienu asistentam 20 ls, tad tie ir 80 ls nedēļā un 320 ls mēnesī. Tā ir vesela alga! Un cik tad man un vīram jāpelna mēnesī, lai kaut ko tādu varētu atļauties????
Tad paralēli tam ir jādomā par ārpus b/d rehabilitācijas pasākumiem, kad pie kāda speciālista aizvest,kādas metodes būtu labas audzināšanā, kādus attīstošos materiālus varētu pagatavot?Kā tikt galā ar parastām veselības problēmām, kā hemoroīds bērnam? Kā samenedžēt veselīgu mājas atmosfēru ar vīru, kuram arī visa šī uzvedības problēma ir arābu hieroglifi?
Tad vēl ir taču - ak jā, jāstrādā algots, astoņu stundu atbildīgs darbs! bet, ja sāk kaut kas sāpēt pašai, vai ir jāiet pie ārsta, tad tas tikai situāciju vēl "paspilgtina", jo ja sāp kaut kas hroniski, tas galīgi neuzlabo veselību.
Ok, jā, esmu pie robežas, kad šķiet- viss, gribu padoties, es vairs nespēju. Zinu jau, ka tas pāries un atkal atsāksies, ka būs labie brīži, bet ir arī ļoti, ļoti grūtie brīži, kurus nesaprot neviens, neviens, izņemot tās mammas, kurām pašām ir tā.
2) Jāsagrupē dzīvnieki, ēdiens un apģērbs. 
