Pagājušajā nedēļā sākās mūsu ģimenes terapijas nodarbības trijatā. iesākumā mēs pie psiholoģes Kristīnes bijām divatā izklāstīt problēmu, tad katrs 1x ar Elīzu, katram no mums vajadzēja ar Eli izpildīt 10 uzdevumus, kas galīgi nebija viegli:) Un tad tos pārrunājām atkal ar psiholoģi, bet bez bērna. Tad sekoja pāris reizes, kad terapeite strādāja ar Eli viena un tad pieslēdzos 2x es, bet pagājušajā nedēļā mēs bijām visi trīs! Vīrs gan negribēja nākt un čīkst joprojām, ka neredzot tam jēgu, bet es redzu gan! Kaut vai tādēļ, ka šajās nepilnajās 40. minūtēs mēs reāli 3atā pavadām laiku kopā, kaut vai spiestā kārtā, centrā ir Elis un sava vīra acīs varēju beidzot lasīt prieku par lietām, ko meita dara.
Sākām ar to, ka Elis nosēdās man klēpī un terapeite uzsāka sesiju. Diena bija bijusi stresaina, visi uzvilkti, īpaši mazais, domāju - nekas nesanāks, jo meita sāka kašķēties, bet terapeite superīgi novērsa domas no kašķa un pamazām iesāka pirmo uzdevumu - roku smērēšanu ar krēmu - iesmērē rociņas un tad tās ir jācenšās izvilkt, izslidināt no pieaugušā tvēriena. Tad sekoja pārbaude, vai zābaciņos ir kāju pirkstiņi, vai arī, piemēram, cepumi. Meita, man klēpī sēžot, tomēr ik pa brīdim slēpās aiz rokām , kuras lika acīm priekšā un uzmanība "aizpeldēja", bet kaut kā jau turpinājām. tad sekoja dziesmiņa par autobusa durvīm, kas veras ciet un vaļā ( spēlējas ar kājām). Tad Elis ieviesa korekciju, ierāpjoties sēdēt starp mani un vīru, kā arī ne tikai drošības pēc mani bužināja , bet arī vīru. Līdz ar savu pozīcijas maiņu, arī uzdevumus paveica jau labāk. Bija jāpārdur ar rādītājpirkstu un īkšķi ziepju burbuļi un jāatspiež Play Doh plastilīnā savi pirksti un plaukstas. Izklausās pēc zīdaiņu uzdevumiem, ne? Bet Elim tie tiešām patika un viņa ar aizrautību tos pildīja un priecājās kā traka :)
Tad sekoja šūpošana sedziņā un noslēgumā barošana, kad Eli uzcienā par padarīto ar cepumiņu un ūdeni, bet nu doma jau arī šai darbībai ir terapeitiska.
Projām ejot, manuprāt, bija vislielākais sasniegums, jo pa kāpnēm ejot lejā, meita paņēma gan manu roku, gan vīra un kāpām visi trīs! Ļoti aizkustinošs moments! Rīt dodamies atkal. Ikdienā sāku pielietot plastilīna spaidīšanu - labi pārslēdz uzmanību no sliktām lietām, šūpošanu sedziņā. Ziepju burbuļu pārspridzināšanu ar pirkstu Elis atcerējās, jo pirmdien pie mūzikas terapeites darīja to pašu! Kaut vai tā ir viena reize nedēļā un vīrs neredz jēgu, tomēr ļoti ceru, ka ar laiku viņš arī spēs novērtēt šos mirkļus kopā un spēs priecāties arī ikdienā par Eļa sasniegumiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru