Šo sestdien atkal uzsākām reitterapijas nodarbības, šoreiz Baltezerā. Pieredze ar reitterapiju mums ir diezgan plaša un gara. Sāku Elīzu vest uz zirdziņiem jau no ļoti agra vecuma, jo fiziskā attīstība stipri kliboja. Sākām ar Kleistiem - lēti, izdevīga atrašanās vieta. Tomēr tie arī bija vienīgie plusi. Elīza tiešām bija vēl maziņa, neatceros pat cik veca, kāds gads, varbūt, katrā ziņā, viņa pati vēl stabili nesēdēja. Bērnu zirgā lika vienu pašu un man bija jāiet līdzi un jātur pie vienas kājas. Trenere regulāri aizrādīja, ka es nedarot to un šo kā vajag. Zirgs bija vizuāli noplucis. Nodarbības aukstā laikā notika slēgtā manēžā, siltā - ārā. nezinu īsti, kam pieder Kleistu zirgaaudzētava, bet skats tur diezgan tāds noplucis. Viss vecs, nemājīgs, auksts. Tomēr tas nebūtu nekas, ja vien trenerei būtu normāla attieksme pret vecākiem (ok, pret mani), un pat to paciestu, ja vien zirgs būtu bijis normāls. Par spīti regulārajiem aizrādījumiem, ka es bērnu nemāku pareizi pieturēt, esmu pārāk saspringta utt., braucām uz turieni jāt, līdz atgadījās starpgadījums. Jau pirms tam zirgs bija diezgan tramīgs, bet kādu reizi vasarā tas pameta gaisā pakaļkājas un Elīza lidoja...Ja vien es nebūtu viņu laicīgi saķērusi, nezinu, kas būtu noticis. protams, ka bērniem galvā nebija arī ķiveres. Pēc tam vairs tur nebraucām.
Tad sekoja rehabilitācija Vaivaros, kur arī bija reitterapija. Arī šeit bērnu uz zirga nelika kopā ar mammu, bet gan ar treneri. Tā kā Elīzai jau bija trauma no lidošanas no zirga, tad viņa histēriski bļāva un kliedza. Toreiz vēl jāšana Vaivaros notika tumšā slēgtajā manēžā, arī tur trenerītes ar laipnību neizcēlās.
Tomēr domai par reitterapiju ar roku neatmetu un, kad izlasīju calis.lv par iespēju jāt Katlakalnā, kaut arī nesertificētā zirgaudzētavā, devāmies turp. Uzreiz piesaistīja fakts, ka jāšana notika brīvā dabā, bērns uz zirga bija kopā ar mammu. attieksme bija tiešām supper. Braucām uz nodarbībām tiešām ilgi, nodarbība bija , atšķirībā no citām vietām, 40.minūtes, varēja braukt vairākas reizes nedēļā. Sēdēju uz zirga kopā ar meitu un krietns laiciņš pagāja, kamēr izdzinām bailes no zirgiem. Pēcāk Elīza jau sēdēja kopā ar treneri, kura viņu visvisādi izkaidēja, klausījās mūziku no mobilā, baroja ar rozīnēm utt., lai manu hiperaktīvo noturētu uz zirga. Pateicoties šīm nodarbībām un arī papildus aktivitātēm, Elīza sāka staigāt. Jāmin, ka arī šiet, pie Indras, avrēja redzēt, ka par zirgiem tiešām rūpējās, tie nebija noplukuši, izskatījās veselīgi, kopti.Tad kādu laiku zirdziņus atmetām, sanāca diezgan dārgi, bija grūtības saregulēt laikus. Vēl braucām pāris reizes pagājušajā gadā, bet šķiet, ka bijusī rosība tur kaut kā paputējusi.
Tad nu domāju izmēģināt vēl kādu vietu un nokļuvām uz reitterapiju pie Natālijas Baltezerā. Šī ir visiespaidīgākā vieta, jo ir milzīgs stallis, lielas manēžas, daudz zirgu. Elīzai un arī pārējiem bērniņiem tiek izsniegtas ķiverītes ( vai arī kā sauc tās speciālās jātnieku cepures), tie bērni, kuri var, jāj zirdziņos paši, turās paši, un treneris vadā aiz pavadas. Tā kā Elīza šādu pieredzi ir guvusi tik sen, ka vairs neatceras, tad viņu katrā pusē turēja darbinieces un viena vadāja zirgu aiz pavadas - tātad nodarbināti bija trīs cilvēki. Pirms nodarbības varējām ieiet stallī pamīļot zirdziņus. Zirgi arī kopti, smuki. Par 20. min nodarbību maksājām 6 Ls, dod arī čekus, viss profesionāli un sakārtoti. cerams, ka pozitīvā pieredze būs arī turpmāk un esam nolēmuši doties tur regulāri!
Noslēgumā vēl jāpiemin, ka arī esot Vaivaros šogad arī pajājām ar zirdziņiem. Tagad viņiem ir jauna manēža, ļoti glīta, silta, zirgi ir mierīgi, kopti. Uz zirgiem vecāki sēž kopā ar bērnu. Vienīgā nelaime - kaut arī ir pieraksts uz konkrētu laiku, var nākties gaidīt savu kārtu pat 40. min, kas manā gadījumā izvērtās par histēriju un ārprātu. Nu tas ir diezgan neglīti - ja ir pieraksts, tad tad jābūt uz konkrētu laiku, nevis variablam. Jo ir jau arī citas nodarbības, kuras līdz ar to nākas kavēt.
Tātad rezumē - visideālākā vieta, kāda līdz šim apmeklēta - Baltezers!
p.s. attēls no ponijs.lv
Es arī braucu vasarā/rudenī pie Natālijas. Kad ir labs laiks(pavasaris, vasara, rudens) viņiem ir savi staļļi Garkalnē un tad jāšana notiek pa priežu mežu. Ideāli. No pavasara domāju braukt 3 reizes nedēļā, meitai ļoti patīk. Tur arī daudz kazu, kaķi, suns, vistas...var pabarot dzīvniekus.
AtbildētDzēstSupper! Tad mums arī jāgaida siltais laiks:)
Dzēst