Pēdējā laikā aizdomājos, lasot forumus un runājot ar mammām, par to, cik svarīga ir bērna spēja fiziski runāt, un cik svarīga ir spēja komunicēt, pastāstīt jebkādā veidā par savām vēlmēm un būt saprastam.
Man pašai šī atklāsme, ka vissvarīgākā ir komunikācija, nevis fiziskā runāšana nenāca viegli un ātri.
Tā kā mana meita mazā vecumā nekādi nekomunicēja, ne norādīja ar roku, ne teica jā/nē, ne māja ar galvu, viss bija jāuzmin un jāpārbauda iedodot.
Protams, viņa nevarēja pastāstīt, kā jūtās, ko darīja vakar, ko grib darīt rīt un tagad. Vēl pirms viņa iemācījās staigāt, viņa pievērsa sev uzmanību sitot galvu pret ratiņu muguriņu. tas bija baiss periods, aiz galvas tika likts spilvens, centāmies visādi uzminēt bērna vēlmes. Tad pamazām meita iemācījās norādīt uz lietām, kuras gribēja. Pamazām galvas dauzīšana palika pagātnē. Uzzināju par iespēju komunicēt ar kartiņām, bet tas man likās smieklīgi - bērns taču visu saprot, kartiņu burza, met prom, negrib, kāda no tām jēga. Tā nu to atmetu. Vēl ap starpu izmēģināju rakstīt jā/nē uz lapas un ar bērna roku vadīt, lai sagaidītu atbildi, taču tas arī nestrādāja. Ne uz kādu jā vai nē Elis nenorādīja.
Gāja laiks, runa nebija bet es tikai nospraudu sev mērķus, ka runās tik gados, tik gados, tik gados. Protams, fonā visu laiku tika bērns vests uz dažādām nodarbībām, lietoti smadzeņu attīstošie vitamīni, preparāti. Attīstība viennozīmīgi notika, taču runa neraisījās. tad, beidzot, četru gadu vecumā parādījās atkal vārds - mamma. Urrā! Vasarā aizbraucām uz delfīnterapiju, biju jau iemācījusies atšifrēt bērna vēlmes, varēja parādīt jā un nē ar žestiem purinot galvu, pati izmantoja dažus pašas izdomātus žestus ikdienā.
Palēnām nokļuvu pie secinājuma, ka mums vajag komunikāciju, ne tikai lai var parādīt uz maizi, kad grib ēst, vai uz tējkannu, ja grib dzert. Es gribu zināt, ko grib tieši ēst, ko dzert, kā gāja bērnudārzā, no kā bail, kas grib būt, kad izaugs liela. Tam nepieciešama runa, vai ne? Tomēr, ne obligāti.
Galvenais vecākiem ir pārvarēt šo savu iekšējo barjeru - gan jau runās, gan jau iemācīsies, es pagaidīšu, izmantošu attīstošās nodarbības...
Tomēr arī šajā laikā bērns taču grib runāt! Tā, kā vien viņš māk!
Ne mirkli nenožēloju, ka izveidoju savai meitai kartiņu komunicēšanas sistēmu, iegādājos iPad, sāku mācīt zīmju valodu. Visas šīs metodes noteikti nekavēs fiziskās valodas parādīšanos, ja tā ir iespējama, tieši otrādi, veicinās tās rašanos, jo bērnam radīsies galvā priekšstats par to, ka lai kaut ko dabūtu, ir jālūdz, jāveido "teikumi". Nē, nav viegli sev atzīt - varbūt mans bērns nekad nerunās tā kā citi bērni. bet arī tas ir OK! es to pieņemu, esmu uz to gatavs un kad tāds es esmu, es domāšu tālāk, ko darīt, lai mans bērns vispār varētu "runāt". Un ticiet man, tagad iespējas ir TIK daudz, vajag tikai rakt!
Un nokaut albatrosus savā galvā, beigt atzīmēt savā iedomātā laika līnijā arvien jaunus punktus, kuros taču noteikti sāks runāt! beigt raut bērnus uz visām ārzemēm, lai tikai kaut kas notiktu. Jā, to vajag darīt un es arī to daru, bet paralēli ir jārada sistēma, kā bērns var sazināties. nav jāieciklējas tikai uz - ko darīt, lai iemācītu runāt? To ir jāpārformulē uz - ko darīt, lai iemācītu komunicēt, sazināties?
Un kas tad notiks, ja tiks izveidota kartīšu sistēma, bet pēc gada bērns sāks runāt? Lieliski, ielieciet cālī sludinājumu, ka gatavu kartiņu komplektu nododat citam!
Lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, tajā brīdī, kad es sevī palaidu vaļā šīs bailes un vēlmi iemācīt runāt, bet sāku aktīvi attīstīt veidu kā sazināties, manai meitai arī sāka veidoties pirmie runātie vārdi! Viņa sāka interesēties par burtiem, to izrunu, sāka izrunāt atsevišķas skaņas, tad likt tās kopā. Joprojām izmantojam visu - žestus pārsvarā, jo datoru staipīt ārā negribu, kartiņas, datoru, skaņas un nu jau pirmos vārdiņus!
Un pateicoties šai alternatīvajai komunikācijai es zinu, ka mana meita grib ēst maizi, nevis vienkārši ēst, grib dzert sulu, nevis vienkārši dzert, vakariņās grib makaronus, paslaucīt istabu ar slotu, ka ir dusmīga utt. Jā, Elim ir ļoti lieliska pantomīmas spēja un viņa ļoti labi sazinās ar žestiem, tādēļ arī šim bubulim esmu pakāpusi un tos izmantojam nu jau apzināti.
Ar šo visu gribu teikt - nevajag iespringt uz RUNĀŠANU tā, kā mēs visi to saprotam, jo runāt var TIK daudz veidos! Un neviens nav sliktāks par runātu vārdu, kas izskan no mutes!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru