Ilgi domāju, vai vērts publiskot mūsu neveiksmīgo šī gada pieredzi, bet jāsaka, ka vismaz citiem par brīdinājumu, nolēmu to darīt. Kā jau iepriekšējā ziņā rakstīju, pastāstīšu arī par to, kas Odesā neveicās šogad.
Neskaitot sīkās nianses, kā košanu rokās un matu plēšanu, ko plus/mīnuss turējām šogad rāmjos, kā arī nīdēšanas un histērijas lēkmju uznākšanas, varētu likties, ka šī gada brauciens bija gandrīz ideāls. Gandrīz.
Kā savos iepriekšējos ierakstos biju rakstījusi, un tie, kas Odesā bijuši, ir pamanījuši, ka pilsēta čum un mudž no klaiņojošiem suņu bariem. Tie guļ visur, izskatās pilnīgi nekaitīgi un esot arī pabaroti. Šķiet, vietējie pie suņiem tā pieraduši, ka nepievērš viņiem uzmanību. Katrā ziņā - neviens no suņiem īpaši nebrīdina. Skaidrs, ka tos nevar glaudīt, barot, kaitināt. Vietējo pieradums pie suņiem ir gana liels, lai dažādas tirdzniecības vietas, kā, piemēram, arī velokartu nomu ierīkotu vietā, kur tie kranči mīl atpūsties. Tā nu vienu dienu, kad mūsu tētis bija palicis viesnīcā, devāmies staigāt, un izīrēju meitai velokartu, viņa jauki braukājās, saulīte spīdēja un noskaņojums bija labs. Pēc kāda laika izklaide apnika, Elis sagribēja velokartu, kur ir divas vietas un ko vada ja ne pieaugušais, tad pusaudzis jau nu noteikti. Teicu,ka ar šādu viņa nevarēs pabraukt, būtu zinājusi, kā notikumi attīstīties, būtu ļāvusi mēģināt, lai saprot, ka nekas nesanāks. Mēģināju izskaidrot, ka ar tādu brauc tikai lielie. Paralēli centos samaksāt par mūsu laiku, bet meitai uznāca dusmu lēkme, un viņa kliedzot skrēja prom. Otrā celiņa pusē mierīgi gulēja suņu bars. Jāsaka, arī es pie viņiem biju jau pieradusi. Pēkšņi, nez kāda ļauna spēka vadīta Elīza ieskrēja kliedzot un bļaujot suņu barā. Turpmākais norisinājās sekunžu simtdaļās. Elis skrien iekšā suņu barā, suņi ceļas augšā un viens ķeras pie dibena, bet es skrienu pie viņas. Tālu jau nebija, daži soļi. Bērns raud traki, pieskrien arī velokartu izīrētāja. Skatamies, kas zem biksēm ar dupsi. Bija vēl pampers tai dienā. Izskatās viss ok. Nopriecājos, laikam pampers no zobiem pasargājis. Samīļoju, ejam prom, pēc maza gabaliņa apsēdinu bērnu sakārtot drēbes un pamanu biksēs caurumiņu, skatos, kas tad tas - uz kājas milzīgs zilums un tāda kā gara skrāpējuma brūce. Līdz šim nesaprotu, kas notika, jo situāciju redzēju no sāna, redzēju tikai to suni, kas ķerās pie dibena, vēl otrs bija sānā, bet man šķita, ka tas tikai stāv.
Stiepu bērnu uz viesnīcu, saucam ātro palīdzību no recepcijas, tur neviens pat nevarēja pateikt, ka traumpunkts atrodas pavisam netālu - nav nekādi ātrie jāsauc. Gaidam stundu, beidzot atbrauc ātrie, vedīs uz slimnīcu. Mašīna kā no padomju laikiem, iekšā, braucot pa ceļu viss brakšķ un krakšķ. Tiekam slimnīcā, ārsts apskata, iztaujā un paziņo, ka pret trakumsērgu nešpricēs. Ja var novērot suņus, tad tas ir jādara, ja 10 dienu laikā ar tiem viss ok, tad nekas nav jāšpricē. Nogaidām pārsiešanu koridorā, braucam ar taksi mājās. Miera man nav un zvanu uz Latviju. Mums, protams, prakse, ka steidzami jāpotē pret trakumsērgu. Nākošā dienā runājam ar taksistu Aleksandru, lai ved uz citu slimnīcu, poti vajag! Tajā slimnīcā situācija tāda pati - jāvēro dzīvnieks, bet jāpotē pret stingumkrampjiem. Ok, braucam uz slimnīcu nr.3, kur tās vadītāja sazinās ar Infektoloģijas slimnīcas vadītāju un izlemj, kādu poti pret stingumkrampjiem potēt. Nākošā dienā dodamies pirkt vakcīnu un potēt bērnu. Paralēli tam vīrs katru dienu dodas uz parku un meklē suņus. Vaina nav liela un brūce dzīst diezgan labi. Nomierinos, kad vīrs satiek sievieti, kura parkā baro suņus un viņa saka, ka suņi ir potēti pret trakumsērgu un kastrēti. Lieki teikt, ka turpmāk visiem suņiem gājām apkārt ar lielu līkumu un bailēm. Atbraucot uz Latviju, pēc divām nedēļām uzcēlās temperatūra, protams, ka esmu iedzīvojusies sirmos matos, un bailes joprojām ir, jo LV vairs neko izdarīt nevarēja. Potēt bija par vēlu pret trakumsērgu, vienīgi ārsti minēja, ka rēta neizskatoties pēc suņu koduma, bet skrāpējuma. Iespējams, ka otrs suns ieskrāpēja ar ķepu.
Domas, kādēļ nepierunāju vīru nākt līdzi, kādēļ gāju, ja bijām tikai divas, kādēļ nedarīju tā vai šā, protams, galvā ir. Bet tas vairs neko nemaina. Varu tikai brīdināt visas mammas - turiet Odesā bērnus pie rokas, jebkurā gadījumā, pat ja gribas ļaut bērnam nedaudz brīvību. Mēs nevaram prognozēt savu bērnu uzvedību, nevaram paredzēt situācijas, kā kurš suns noreaģēs, vislabāk vienkārši iet pāri ielai, ja tai pusē guļ suņi.
Tagad gan lasīju internetā, ka tos suņus sāks izķert - gan dēļ bailēm no trakumsērgas, gan drošības dēļ.
Ļoti ceru,ka mums šis negadījums atstās tikai izbīli. Vismuļķīgākais ir tas, ka var sargāt bērnu kā grib, tomēr tā vai tā kaut kas atgadās.
!!!Ja nu tomēr kaut kas noiet greizi, rēķinieties, ka Odesā neviens par ārzemniekiem ar apdrošināšanu nepriecājas, visefektīvāk strādā kukuļu sistēma un pazīšanās. Ideāls izpalīgs ir Aleksandrs, šoferis no Nemo. Bez viņa būtu bijuši kā bez rokām - ar viņa kontaktiem atvērās visas durvis, un, protams, ar mūsu naudas maku.
Joprojām nezinu,vai pareizi izdarīju, ka piekritu viņu sistēmai vērot to suni, nevis par visām varām censties kaut kā tomēr uzstāt uz pretrakumsērgas potēm, kuras, kā ārsti tur apgalvoja, esot nesamaksājami dārgas. Ukrainā ārstiem uzskats, ka tā ir liela slodze bērna organismam, kuru bez ļoti neatliekamas situācijas nav jānodara. Mājas pārbraucot un lasot netu, atradu info, ka Ukrainā trūkstot šādas potes, esot arī ar trakumsērgu saslimuši cilvēki. Lieki teikt, ka tas liek bailēs sastingt. Kaut arī suņi esot it kā potēti. Tajā dienā slimnīcā bija vēl 2 suņu sakosti bērni...
Vēlāk uzzināju, ka suņi uzbrukuši vēl vienai sievietei no Latvijas, tikai citā rajonā...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru