Tā, beidzot esmu saņēmusies uzrakstīt, kā tad mums gāja šogad!
Pēc sagatavošanās darbiem, kuros tika iepirkta sausā pārtika (zupas, putras, tējas, kafijas, cepumi, končas utt.), sameklētas līdzi ņemamās drēbes, pēc pagājuša gada pieredzes - tikai plānās, un iegādāti suvenīri treneriem un terapeitiem, sākām kārtot koferus, reģistrējāmies internetā lidojumam un gaidījām izlidošanas dienu. Līdzi kā izklaide tika ņemts arī planšetdators ar WiFi , jo viesnīcā ir pieejams internets bez maksas.
Lidostā lielas rindas nododot somas nebija, ātri tikām cauri arī muitai un kādu laiku Elīza uzkavējās bērnu laukumiņā, kas tagad ir izveidots lidostā. Ļoti jauki! Protams, varēja jau tur izvietot mantiņas, kuras nevar saplēst vai aiznest līdzi, bet nu vismaz tagad ir vietiņa, kur bērniem nedaudz paspēlēties. Lielākā rinda bija dodoties jau lidostas teritorijā uz saviem "geitiem". Kad tikām aiz pēdējās pārbaudes, ārpusē jau gaidīja busiņš un mūs žūžināja uz lidmašīnu. Aizlidojām bez starpgadījumiem, Elīza , kā jau gaidīts, aizmiga. Ukrainā atkal priekšā gara rinda, īpaši neviens ar bērnu nepalaiž, Elīza kļūst nervoza, taču nav arī pārāk traki un drīz jau esam pie koferiem un dodamies sagaidīt savu transfēru.
Līdz viesnīcai tiekam lieliski, Elīza nesatraucas, taču tur mūs gaida pārsteigums - esam istabā bez balkona ar skatu uz delfīnšovu, kaut es īpaši piekodināju, ka tāda istaba mums neder. Nākas gaidīt rītu, kad būs administrators un varēs kaut ko mainīt. Somas neizkrāmēju, dodamies gulēt, nedaudz pārsteigti par samērā vēso nakts gaisu Odesā.
Nākamajā dienā mums jau paredzēta delfīnterapijas nodarbība. No rīta tiekam skaidrībā ar istabu - mums paredzētajai esot salūzušas durvis. Par laimi, rodas iespēja mūs pārvietot istabā ar balkonu un skatu uz jūru. Nu jau dzīve šķiet pavisam laba! Pirmā nodarbībā Elīza jau ļoti priecājas, ka tikusi pie saviem draugiem - delfīniem, nevar dabūt ārā no baseina, man šķiet, ja viņai ļautu, viņa pavadītu visu dienu kopā ar delfīniem baseinā!
Dodamies pastaigāties, izrādu vīram apkārtni un iepazīstamies ar jaunumiem piekrastes remontā - pie viesnīcas ir pabeigti āra darbi, taču joprojām darbojas tikai viens viesnīcas spārns, lielākā daļa tiek vēl celta, kā arī izrādās, ka arī āra darbi vēl tikai procesā - kaut pa lielam viss izskatās skaisti un jauki, tomēr gadās, ka urbji rūc arī pa naktīm.
Laika apstākļi ir daudz vēsāki kā pagājušajā gadā - gadās dienas, kad līst lietus kā spaiņiem, pērkons un zibens, ir dienas, kad ir diezgan karsts, citās atkal tāda normāla Latvijas vasara. Jauki, jo Elīza arī jūtas daudz labāk, labprātāk dodas ārā no istabas.
Noskaidrojam savu plānoto rehabilitācijas plānu, proti, delfīnterapija, masāža un lāzerstimulācija runai, kā arī veiksim injekcijas vietējā slimnīcā smadzeņu stimulēšanai. Laiki delfīniņiem saplānoti tā, kā es to iepriekš lūdzu, ņemot vērā Elīzas gulēšanas režīmu, citas nodarbības jāpielāgo, tomēr gulēšanu neviena netraucē.
Šajā gadā var salīdzināt ar iepriekšējo un novērot progresu, kāds ir Elīzai. Šogad nejutos tā, ka gribētos lai katra diena ir pēdējā un gaidītu, lai ātrāk tiktu mājās. Varēju pat izbaudīt to, ka man ir atvaļinājums, nav jāstrādā un varu pavadīt laiku ar ģimeni.Protams, arī šī reize bija tāla no klasiska atvaļinājuma, un ne pat tādēļ, ka tā tomēr bija terapija, bet tādēļ, ka mūsu autiskās iezīmes jau pazudušas nekur nav, taču tās noteikti ir mazinājušas.
Pirms brauciena mājās arī sagatavoju kartiņas, kas attiecās uz braucienu, lai varētu katru dienu sagatavot dienas plānu, paņēmām līdzi arī kartiņas komunikācijai, piemēram, ēdiena izvēlei, tomēr tās Elīzu īpaši neinteresēja. caur ikdienas režīma kartiņām varējām šo to sarunāt, tas bija noderīgi!
Tā kā šogad Elīza izrādīja interesi par izklaidēm, kas domātas bērniem, tad mums bija iespēja izmēģināt tādas lietas, ko mana meita nekad dzīvē nebija mēģinājusi(gribējusi mēģināt), proti - lēkāšana pa gumijas atrakcijām, braukšana ar elektromobīli, lunaparka apciemojums, noskatījāmies delfīnšovu klātienē (pagājušo gad aizbēga Elis prom jau pēc pāris minūtēm), pāris reizes bijām pludmalē nenodarot nevienam nekādu skādi, daudz pastaigājāmies, Elīza izklaidējās viesnīcas baseinā un burbuļvannā, kā arī vienkārši mierīgi sēdēja viesnīcas istabiņā un izklaidēja sevi, ja bijām pārāk noguruši kaut kur doties.
Pirmo nedēļu mēs Odesā bijām vieni un risinājām problēmu, kas radās necerēti, bet otrajā jau atbrauca mūsu draugi no Latvijas, Elīzai draugs, un tad jau kļuva daudz jautrāk!
Nākošajā daļā pastāstīšu par mūsu starpgadījumiem un ķibelēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru