Ko darīt ar košanu rokās - roku aizsargi

Sākot aktīvo velobraucējas un velokarta braucējas karjeru, kā arī iegādājoties skrituļslidas, skaidra lieta, ka nepieciešama arī ķivere un aizsargi rokām un kājām. Tā nu nejauši atklājām lietu, kas atrisināja mūsu autoagresijas lēkmes, proti, ne jau likvidēja košanu rokās, bet pasargāja rokas no asajiem zobiņiem! Proti  - plaukstu aizsargi, kas domāti skrituļotājiem. Ideāls līdzeklis! Uzliec uz rokām, un kod, cik gribi! Viens uzrocis jau ir sagrauzts. Katrā ziņā, asiņainās rokas tagad būs pagātne. Protams, jā, jārisina arī problēma, kādēļ kož, taču bieži vien tas ir tik spontāni, ka līdz tikai šie lieliskie roku aizsargi!

Bez tam tie arī izskatās stilīgi:D Viens zēns pat Odesā teica - es arī tādus gribu:)

Izpriecas vasarā -divritenis un velokarts

Sākoties siltajam laikam, pamanīju, ka meita pa ziemu ir pamanījusies pāraugt trīsriteni. Tas tad nu tika nogādāts trīsritenis laukos un ss.lv atrasts lielisks divritenis ar palīgritentiņiem. Nemaz neticēju, bet jau iemēģinot jauno ieguvumu, meita droši turējās divritenim mugurā un brauca bez palīdzības. Prasmes ar laiku uzlabojās un nu jau "dragā"tādā ātrumā, ka nevaru noķert:)
Pirmās reizes ejot ārā, nespēju tam noticēt, ka mana meita jau tik liela, ka brauc ar divriteni, stūrē, nokāpj, uzkāpj, fantastiski! Galvā nespēja salikties fakts - vai tiešām šī ir tā pati meitene, kuru pirms vairākiem gadiem stutēju pie ratiņiem asarās acīs un neticēju,ka viņa kādreiz spēs patstāvīgi pati iet?
Pēc divriteņa pirkuma sekoja problēma Rimi, kur sākās piedāvājumā velokarti. Tādā tirdzniecības zāles vidū Elis bija iekšā un nu tik braukt. Ilgu laiku domāju, vajag vai nevajag pirkt, tomēr, pat lietoti bija ļoti dārgi. Kamēr uzdūros uz sludinājumu par jaunu, rozā ar baltu velokartu no Anglijas par tikai 35 ls! Aizbraucām apskatīties un bija skaidrs - tas mums būs! Nu Elis rullē pa rajonu ar savu velokartu un divriteni! Tādu velokartu mūsu rajonā nevienam neesmu redzējusi, visi skatās un brīnās:) Taču mana ralliste ir no laimes septītajās debesīs.

Pavasaris nāk ar Leļļu teātri

Pavasaris nāk ar savām pavasara krīzēm un labajām lietām. Taču, kad ziemas tuntulēšanās aiz muguras, jāsāk padomāt arī par izklaides pasākumiem, gripa arī vairs nav manīta - tad tik uz priekšu! Nolēmu 2x doties ar meitu uz Leļļu teātri. Pirmā reize bija diezgan neveiksmīga, jo izturējām tikai pirmo cēlienu. Šoreiz esam lielākas, cerams, izdosies!
Neveiksmīgi ierodamies teātrī krietni pirms izrādes sākšanās. Tam ir sliktās puses, jo Eli jau nogurst un sāk kašķēties, apnīk gaidīt. Kaut arī agrajai ierašanās bija savs labums - nav jāspaidās pa garderobi un var kafejnīcā , nestāvot rindu, tikt pie labumiem, jo kā gan lai tos aizliedz, ja stāv deguna priekšā? Cenas lielas, taču, tiekam pie kokteiļa un kūciņas, no kuras tiek noēsts dekorējums un pārējo varu ēst pati.
Esmu sagatavojusi līdzi žāvētos augļus un riekstus, lai ir izrādes laikā ko uzraust un nav stress. Nosēžamies maliņā, lai tiekam prom, ja gadās kāds kreņķis. Mazajā zālē ir ļoti karsts, tas jāņem vērā ejot nākošreiz - jāvelk plānas drēbes. Pirmā izrādes daļa pagūst nokaitināt ar aktieru stāstījumu par to, kā jāuzvedas izrādē. Tā kā pārsvarā publiku veido mazuļi sākot no 2 gadu vecuma, to varēja aiztaupīt:) Pagūstam vēl aizdoties uz labierīcībām un kad esam atpakaļ, skatīšanās var sākties. Sanāk misēklis ar specefektiem - tiek imitēts pērkons, Elīza traki nobīstas, grib iet prom, kādu laiku sēž uz grīdas. par laimi izdodas nomierināties un izturam cēlienu līdz galam. Starpbrīdī tiekam ātri ārā no zāles, atkal pie kafejnīcas, bet šoreiz ir tikai gribēšana, bet nav varēšana - man jāapēd un jāizdzer meitas sagribētais:)
Starpbrīdis tiek pārciests diezgan grūti, Eli pamanās rāpot pa zemi, kas nav diez ko emocionāli sagremojami no manas puses, jo tomēr liela. Neviens 5gadnieks apkārt nerāpoja un nekašķējās, ka kāds bērns apsēžas šūpoties uz šūpuļzirdziņa, kas novietots blakus telpā, kur ir vitrīnās izstādītas arī lelles. Pastaigājam pa pirmo stāvu, apskatām izstādi, gleznas un sākas otrs cēliens. Šis ir muzikālāks, darbojas sunītis, kaķītis, pazīstami un tuvi tēli un meita aizraujas. Šķiet, ka otrs cēliens ir arī īsāks. Šim jau tiek aktīvi dzīvots līdzi un beigās aplaudēts.
Dodoties prom, koridorā sagaida meitene, kura katram bērnam izdala šokolādes sieriņus! Jauki!
Kopumā rezumējot, jāsaka, ka jāierodas neilgi pirms sākuma, jāņem līdzi našķi nervu nomierināšanai, jāģērbj plānas drēbes un jābūt gatavam arī uz kaunpilniem momentiem:) bet nu domāju, ka būs sliktāk, taču nebija! Darbinieki neko neaizrādīja, cilvēki arī nē. redzēju māmiņu ar meitenīti, kurai ir Dauna sindroms, nopriecājos, ka īpašo bērnu māmiņas saņemas un dodas ārā no mājām, sabiedrībā un vismaz konkrētajā gadījumā, apkārtējie neizrādīja nekā, ka mūsu meitenes kaut kā atšķirtos.
Šonedēļ ejam uz izrādi lielajā zālē, redzēs, kā būs tur!

Runāt vai komunicēt?

Pēdējā laikā aizdomājos, lasot forumus un runājot ar mammām, par to, cik svarīga ir bērna spēja fiziski runāt, un cik svarīga ir spēja komunicēt, pastāstīt jebkādā veidā par savām vēlmēm un būt saprastam.
Man pašai šī atklāsme, ka vissvarīgākā ir komunikācija, nevis fiziskā runāšana nenāca viegli un ātri.
Tā kā mana meita mazā vecumā nekādi nekomunicēja, ne norādīja ar roku, ne teica jā/nē, ne māja ar galvu, viss bija jāuzmin un jāpārbauda iedodot.
Protams, viņa nevarēja pastāstīt, kā jūtās, ko darīja vakar, ko grib darīt rīt un tagad. Vēl pirms viņa iemācījās staigāt, viņa pievērsa sev uzmanību sitot galvu pret ratiņu muguriņu. tas bija baiss periods, aiz galvas tika likts spilvens, centāmies visādi uzminēt bērna vēlmes. Tad pamazām meita iemācījās norādīt uz lietām, kuras gribēja. Pamazām galvas dauzīšana palika pagātnē. Uzzināju par iespēju komunicēt ar kartiņām, bet tas man likās smieklīgi - bērns taču visu saprot, kartiņu burza, met prom, negrib, kāda no tām jēga. Tā nu to atmetu. Vēl ap starpu izmēģināju rakstīt jā/nē uz lapas un ar bērna roku vadīt, lai sagaidītu atbildi, taču tas arī nestrādāja. Ne uz kādu jā vai nē Elis nenorādīja.
Gāja laiks, runa nebija bet es tikai nospraudu sev mērķus, ka runās tik gados, tik gados, tik gados. Protams, fonā visu laiku tika bērns vests uz dažādām nodarbībām, lietoti smadzeņu attīstošie vitamīni, preparāti. Attīstība viennozīmīgi notika, taču runa neraisījās. tad, beidzot, četru gadu vecumā parādījās atkal vārds - mamma. Urrā! Vasarā aizbraucām uz delfīnterapiju, biju jau iemācījusies atšifrēt bērna vēlmes, varēja parādīt jā un nē ar žestiem purinot galvu, pati izmantoja dažus pašas izdomātus žestus ikdienā.
Palēnām nokļuvu pie secinājuma, ka mums vajag komunikāciju, ne tikai lai var parādīt uz maizi, kad grib ēst, vai uz tējkannu, ja grib dzert. Es gribu zināt, ko grib tieši ēst, ko dzert, kā gāja bērnudārzā, no kā bail, kas grib būt, kad izaugs liela. Tam nepieciešama runa, vai ne? Tomēr, ne obligāti.
Galvenais vecākiem ir pārvarēt šo savu iekšējo barjeru - gan jau runās, gan jau iemācīsies, es pagaidīšu, izmantošu attīstošās nodarbības...
Tomēr arī šajā laikā bērns taču grib runāt! Tā, kā vien viņš māk!
Ne mirkli nenožēloju, ka izveidoju savai meitai kartiņu komunicēšanas sistēmu, iegādājos iPad, sāku mācīt zīmju valodu. Visas šīs metodes noteikti nekavēs fiziskās valodas parādīšanos, ja tā ir iespējama, tieši otrādi, veicinās tās rašanos, jo bērnam radīsies galvā priekšstats par to, ka lai kaut ko dabūtu, ir jālūdz, jāveido "teikumi". Nē, nav viegli sev atzīt - varbūt mans bērns nekad nerunās tā kā citi bērni. bet arī tas ir OK! es to pieņemu, esmu uz to gatavs un kad tāds es esmu, es domāšu tālāk, ko darīt, lai mans bērns vispār varētu "runāt". Un ticiet man, tagad iespējas ir TIK daudz, vajag tikai rakt!
Un nokaut albatrosus savā galvā, beigt atzīmēt savā iedomātā laika līnijā arvien jaunus punktus, kuros taču noteikti sāks runāt! beigt raut bērnus uz visām ārzemēm, lai tikai kaut kas notiktu. Jā, to vajag darīt un es arī to daru, bet paralēli ir jārada sistēma, kā bērns var sazināties. nav jāieciklējas tikai uz - ko darīt, lai iemācītu runāt? To ir jāpārformulē uz  - ko darīt, lai iemācītu komunicēt, sazināties?
Un kas tad notiks, ja tiks izveidota kartīšu sistēma, bet pēc gada bērns sāks runāt? Lieliski, ielieciet cālī sludinājumu, ka gatavu kartiņu komplektu nododat citam!
Lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, tajā brīdī, kad es sevī palaidu vaļā šīs bailes un vēlmi iemācīt runāt, bet sāku aktīvi attīstīt veidu kā sazināties, manai meitai arī sāka veidoties pirmie runātie vārdi! Viņa sāka interesēties par burtiem, to izrunu, sāka izrunāt atsevišķas skaņas, tad likt tās kopā. Joprojām izmantojam visu - žestus pārsvarā, jo datoru staipīt ārā negribu, kartiņas, datoru, skaņas un nu jau pirmos vārdiņus!
Un pateicoties šai alternatīvajai komunikācijai es zinu, ka mana meita grib ēst maizi, nevis vienkārši ēst, grib dzert sulu, nevis vienkārši dzert, vakariņās grib makaronus, paslaucīt istabu ar slotu, ka ir dusmīga utt. Jā, Elim ir ļoti lieliska pantomīmas spēja un viņa ļoti labi sazinās ar žestiem, tādēļ arī šim bubulim esmu pakāpusi un tos izmantojam nu jau apzināti.
Ar šo visu gribu teikt - nevajag iespringt uz RUNĀŠANU tā, kā mēs visi to saprotam, jo runāt var TIK daudz veidos! Un neviens nav sliktāks par runātu vārdu, kas izskan no mutes!

Suņu terapija

Nu beidzot esam pabijuši uz pirmo nodarbību suņu terapijā un varu pastāstīt, kā šis process notika mums. Pirmkārt jau par suņu terapiju aizdomājos noskatoties filmu par autisku bērnu, kur suns pavēra viņam pilnīgi citus attīstības apvāršņus. Sāku interesēties, kur Rīgā notiek suņu terapija. Kad meita vēl gāja iepriekšējā b/d, tad tur sunīši nāca uz grupiņu, bērni ar tiem spēlējās, taču individuāla pieredze nebija.
Atradu internetā pāris telefonus un sazvanījos ar treneri. Viņa lūdz uz e-pastu atsūtīt īstu problēmas izklāstu un teica izlems, vai var palīdzēt. Uzrakstīju e-pastu un trenere Vlada atsaucās, kā arī jau ierosināja lietas, pie kurām varētu strādāt, taču viņai bija viens noteikums - jātiekas ar bērna ārstējošo ārstu. No sākuma domāju, ka nu jau process izgāzies, kurš ārsts gribēs sadarboties. Uzrunāju psihiatri, viņa it kā nē neteica, bet nebija arī sajūsmā. Viņu atmetu un uzrunāju ģimenes ārsti, kas, man par brīnumu, ļoti atsaucīgi piekrita.
Ilgs laiks pagāja, kamēr atradām laiku, kad satikties. tad Elis saslima, tad Vlada nebija Latvijā, tad vēl kas. Tad nu beidzot norunājām tikšanos ar ģimenes ārsti, kura, atkal man par brīnumu, sniedza trenerei tiešām labu manas meitas novērojumu un ieteica sfēras, uz kurām būtu jāstrādā.
Tad nu pagājušajā piektdienā devāmies cauri visai Rīgai, aiz t/c Dole, kur parkā satikāmies ar Vladu un viņas diviem melnbaltajiem, burvīgajiem borderkollijiem. Suņi ir speciāli apmācīti un sertificēti. Sākumā Elīza tikai apskatīja suņus un nedaudz paglaudīja. Viņai bija ļoti slikts garastāvoklis un gribējās visu laiku kašķēties. No sākuma suņi skraidīja pēc kociņa, tad tika izvilkta bumbiņa, ko Elis arī labprāt meta prom un suns nesa atpakaļ. Tā nedaudz viņi paspēlējās. Nākošais uzdevums bija mest bumbiņu ar tādu kā garu karoti, tas bija pagrūti, jo bumbiņa "karotē" bija jāiestiprina, tad jāatvēzējas un jāmet.
Nākošais uzdevums bija sunīšu barošana ar suņu barību, kuru jāņem bija ar karotīti, bet nu to darīju es, jo Elīza jau galīgi neko negribēja. Sajūsmu izraisīja tas, ka suns vārtijās:)
tad devāmies pašūpoties, jo pirmā nodarbība notika parkā, un tad sunīši mūs pavadīja līdz mašīnai un Elīza nedaudz paveda suni pie pavadas.
Visumā nodarbību vērtēju pozitīvi, jo kontakts ar suni tika nodibināts, neliela iniciatīva no pašas arī bija.
Gaidīsim, kāds būs rezultāts turpmāk!

Burti, burtiņi

Kā iemācīt bērnam burtus? Ir ļoti daudz metodes, kā tieši uzsākt bērnam burtiņu mācību, taču es pa Lieldienām konstatēju, ka mana meita ir apguvusi gandrīz visus burtus pašmācības ceļā, izmantojot aplikāciju iPad - Ābece HD. Tā ir interaktīva ābece latviešu valodā, kur uzspiežot uz dažādām attēla daļām bērnam atskaņo attiecīgo burtu un dažādus citus vārdus, kuri sākās ar šo burtu. Ierunājis ir arī bērns, kas var šķist ļoti saistoši. Mana meita ar šo ābeci spēlējās pati, spaidot burtus un klausoties un šādi pasīvi arī apguva zināšanas. Mājās pie sienas ir arī plakāts - runājošā ābece, tomēr tas interesē mazāk, jo ir diezgan grūti nospiest podziņas pie katra burta, lai atskaņotu tā nosaukumu.

Mācāmies zīmes

Tā nu sanācis, ka atkal ieraksti blogā nav bijuši veselu mūžību. It kā visu laiku kaut kas notiek, kaut ko darām, bet, iespējams, neko tik ievērojamu, lai padalītos ar to ar citiem.
Tā kā sasniedzām manā prātā pēdējo atskaites punktu, proti, piecus gadus, un pēc šīs dzimšanas dienas uz burvju mājiena Elīza runāt nesāka, talkā tika ņemta Go Talk programma, kartiņas un tas, ko esmu jau šeit aprakstījusi. No kā visu laiku vairījos, tās bija zīmes. Pirmkārt, jo šķita, ka bērns taču ar pirkstiem nevarēs izrādīt vārdu burtos, bet es maldījos, jo ir gana daudz zīmju, kur viens vārds ir viens žests ar visu roku, otrkārt - to dara nedzirdīgie, treškārt - nu kā es tā mērkaķošos. Kad biju savā galvā pelikānus apkarojusi par kartiņām, nākošā kārta pienāca pelikāniem par zīmju valodu. Uz to pamudināja arī trekns spēriens pa pēcpusi no vienas logopēdes puses, jo viņa gana nesmalkjūtīgi man to ieteica, tekstā - nepaslinkojiet un pamāciet. nekad neesmu apzināti slinkojusi lietās, kas uz bērnu attiecas, bet tas tā.
Tad nu mājās ķēros klāt pie resursu apzināšanas un atklāju mājas lapu zimjuvaloda.lv
Tur sadaļā videovārdnīca un ikdienā biežāk lietojamie vārdi var atrast žestus iesākumam.
Tagad ir atvērta mājas lapa http://www.spreadthesign.com/.
Elīzai zīmes "pielec"ātri. Tā kā viņa jau iepriekš pati sarunājās ar zīmēm, izdomājot tās pati, kas mistiski ļoti maz atšķīrās no īstajām zīmēm, tātad lietoja tās intuitīvi, tad šis mūsu ceļš ir tikai turpinājums.
kaut gan pirkstiņi un rociņas nav tik veiklas, vai arī saistībā ar koordinācijas problēmām, precīzi parādīt zīmes ir grūti, bet saprast var.
Vakar skatoties reklāmu , attēlā parādīja maizi un ar žestu pateica maize:)
Ar šo gribu iedrošināt vecākus saviem nerunātājiem piedāvāt zīmes, tā ir laba iespēja bērnam "sākt runāt".