Tad nu tā - esam izkāpušas no lidmašīnas, dodamies uz lidostu stāvēt rindā. Viss notiek diezgan lēni, mazajai nāk miegs un viņa riņķo apkārt pa lidostu, teritorija maziņa, īsti darīt nav ko, krustmāte stāv rindā, es skraidu pakaļ Elim. Pēc veselas mūžības pienāk mūsu rinda pie lodziņa, esam vieni no pēdējajiem, kuri iziet muitu. Uzreiz aiz tās ir koferu lenta, viss tāds ļooti padomisks, ne salīdzināt ar Rīgas lidostu. Labi, sekojam cilvēkiem, nonākam sagaidītāju zālē. Tagad jātiek pie takša, kurš mūs aizvizinās līdz viesnīcai, kurā jāpārguļ pirmā nakts.Klasesbiedrene man ir rezervējusi viesnīcu, iedevusi karti telefonam un takšu numurs saglabājusi kartē, tie arī ir uzrakstīti. Protams, ka satraukumā kaut kas noiet greizi, karte telefonā nestrādā, kamēr kjimerējos ap telefonu, klāt jau ir taksists, kurš piedāvājas aizvest. Nosauc summu, mēs parēķinam, priekš LV cipars diezgan ok, pieņemot, ka viesnīca nav tepat ap stūri, viņš arī saka, ka esot kāds gabaliņš. Kā laika gaitā noskaidrojas, piedāvātā summa bija vismaz 2x, ja ne visas 3x augstāka, nekā normāli būtu, ja būtu taksi izsaukušas pa telefonu. No kļūdām mācās.Labi, iekāpjam taksītī, prātojam jau, vai mūsējais būs žigulītis, tie tur plaši pārstāvēti, nē, normāls ārzemju autiņš. Sākam braukt, krustmāte pārmij pāris vārdus ar takša šoferi, braucam, braucam, nevar jau saprast - vai brauc speciāli lokus, vai tiešām patālu viesnīca. Galu galā esam klāt, tumsa, saprast jau nevar neko. ieejam viesnīcā...Njaaaa...Back to PSRS. Detalizētāk nestāstīšu, jo uz lietu neattiecas, bet minēšu tikai tiešām īpašu faktu - tualetē mazajām darīšanām(nu, vai arī lielajām), pekas un caurums grīdā. OMG! Nākamā rītā jau agri lūdzam izsaukt taksi un braucam uz Nemo, lieki piebilst, ka salīdzinoši ar iepriekšējo dienu samaksājam smieklīgu summu. Kad veiksmīgi esam klāt, konstatējam, ka esam divas stundas vai pat vairāk par ātru. Ienesam koferus, dīdamies apkārt, īpaši mūs neviens neievēro, kad pēc krietna gaidīšanas laika tiekam pie runāšanas, recepcijas puisis nevar atrast mūsu apmaksāto rēķinu, man ir līdzi tikai kopija no ziedot.lv, viņš sola līdz mūsu iečekošanai visu noskaidrot, taču istabiņu mums nepiešķirs, jāgaida tās divas stundas. Ok, neko darīt, palūdzam, vai varam atstāt somas, saprotam, ka esam uzvilkušas pārāk biezas drēbes, arī peldkostīnus no somām neizvilkām. Ejam klīst pa apkārtni, ļoti karsts...Ceram, ka visi rēķini atradīsies un derēs. Nedaudz skumji, ka ar apkalpošanu viņiem tā pašvaki, galīgi neieinteresēti tie cilvēki pie "letes". Aizejam līdz pludmalei, cilvēku ka biezs, sastopos ar pirmo šoku - gaidīju Latvijas plašās kāpas, bet tā vietā šaurs zemes strēķītis ar pludmales smiltīm. Ap viesnīcu notiek remonts, kaut arī tā ir pašā jūras krastā, jēga no tā maza. Tad seko gabals "pludmales", kur cilvēki tikai guļ uz betona krasta nostiprinājumiem un sauļojas un lec ūdenī, tad ir minētais īsais smilšu strēķis. Cilvēki guļ pārsvarā plastmasa krēslos, kurus var izīrēt, var izīrēt arī lietussargus. Meita laužas ūdenī un saslapina veiksmīgi drēbes, maiņas apģērba līdzi nav. Kā vēlāk izrādās, tā arī bija mūsu pirmā un vienīgā reize, kad ūdens tika tik ļoti iekārots. Visapkārt cilvēku burzma, visi ēd, smēķē turpat uz vietas, turpat arī nomet izsmēķus. Smiltis ir pilnas ar gliemežvākiem un cigaretēm. Apkārt staigā pārdevēji, kuri pārdod ceptu kukurūzu, kukurūzas nūjiņas, garneles, žāvētas zivis, alu. Dzert pludmalē - tas tur laikam skaitās stilīgi.Saprotam, ka cik ilgi saulē cepināsies, īpaši ja kājās džinsi. Ejam staigāt, pludmale ir kalna pakājē, pa mūra kāpnēm dodamies kalnā augšā izpētīt apkārtni. Meita veic savu pirmo varoņdarbu - pie delfīniem nemaz neesam bijuši, bet viņa sākt kāpt pa kāpnēm uz pakāpieniem pārmaiņus liekot vienu un otru kāju. Wow! iedarbojas laikam, jau gaiss. Kad esam novazājušās apkārt, nolemjam aiziet paēst. Atrodam picēriju. Puisis tajā ir ļoti laipns, iestiprinamies un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ceļā uz Nemo nokļūstam suvenīru tirgotāju paradīzē. Dodoties uz pludmali un automātiski arī uz Nemo, ceļa abas puses ir nosētas ar kioskiem, kur tirgo visu - smilšu mantiņas, peldpūšļus, krelles, kleitas, rotaļlietas, magnētiņus utt. Un katru reizi, kad jādodas uz centru vai parku pastaigāties, nākas vai nu iet lielu līkumu, vai lauzties cauri suvenīru jūrai.
Esam atpakaļ viesnīcā, ar rēķinu viss ok, mūs aizved uz istabiņu. Viesnīca pārsteidz ar patiesi Eiropejisku interjeru, viss ir ļoti skaisti. Istabai ir arī balkoniņš, skats uz jūru UN uz būvlaukumu!!!!! neviens jau nepabrīdināja iepriekš, ka lielākā daļa viesnīcas ir celtniecības stadijā un rehabilitācijas "bonuss"ir urbju skaņas un citi ar celtniecību saistīti trokšņi no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai gan - otrā pusē koridoram istabiņas ir bez balkona un logi ir uz delfīnšovu. Tas notiek dienā vairākas reizes, ir dienas, kad arī naktī...To es tiešām negribētu!!!
Iekārtojamies, atrodam mazu ledusskapīti:) Gulta gan tikai viena- laulību. Krustmāte gulēs uz izvelkamā krēsla. Gultasveļa papildus jāprasa, jo ir tikai viens komplekts, kas domāts gultai. Ok, ja brauc vīrs un sieva, bet ja nu mamma un aukle? vai mamma un oma? Tad, laikam, jāņem dārgie numuriņi, kuros ir pat džakuzi istabas vidū. Sākam izkrāmēt koferus - mūsu delfīnterapija var sākties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru