Gatavošanās delfīnterapijai - ejam uz ziedot.lv

Kaut kā tā sanāca, ka savu pirmo delfīnterapijas pieredzi ieguvām salīdzinoši vēlu - tikai šajā vasarā, kad Elim bija jau 4,5 gadi. Tā kā šis priekš nav no lētajiem, tad ausīs man teksti par braukšanu pie delfīniem bija nonākuši no dažādām pusēm, taču nevarēju saņemties un doties uz ziedot.lv. Kaut kā šķita, ka citiem bērniem dzīvības jāglābj - ko es te ar to, ka mans bērns "tikai"nerunā. Protams, ka nav jau tikai nerunāšana, bet uz smagu sirds operāciju, piemēram, fona, likās, ka ka ar mums neviens nerunās. Galu galā, savas radinieces atbalstīta, izpētīju ziedot.lv mājas lapu, izpētīju internetu un nospriedu, ka došos uz Odesu, uz Nemo delfināriju- ŠEIT. Kādēļ? Tiešie reisi(izrādās tomēr, ka tikai vasarā,bet to es uzzinu tikai Odesā) , piedāvā all included - nav tātad jāsaspringst, kur dzīvosim, kā nokļūsim pie delfīniem, delfīni turpat, nav nekur jābrauc ar busu, arī neprasa tulkotu papīru kaudzes un salīdzinoši nav tas dārgākais pasākums.
Izdrukāju ziedot.lv pieteikumu anketu  ŠEIT, aizpildīju, sagatavoju pārējos papīrus un kopā ar radinieci devāmies uz ziedot.lv biroju, iepriekš sarunājot tikšanos ar Rūtu Dimanti. Viņa ļoti atsaucīgi pieņēma iesniegumu, uzreiz kliedējot bažas, ka ar mani neviens nerunās, jo vajadzība jau nav TIK nopietna. Fuuu! Attieksme tiešām pretimnākoša un laipna, aizpildu vēl pāris papīrus un varam doties. Drīz vien ar mani sazinās, pasaka, ka Elīza ir ielikta 2011. gada Eņģeļu pasākumā. Nav gan kā vadošais bērns, ir vienkārši sarakstā. Okiiii...saraksta pašā apakšā. Baisi man negribas reklamēties, joprojām iekšā dzīvo kaut kāds  - oi, nu kaut neviens mani neatpazītu. Stulbi, ne? O, tā arī bija viena no domām, kāpēc bremzēju iet uz ziedot.lv - nāksies publiski visiem pateikt-  ok, man ir bērns ar īpašām vajadzībām. Un - so what? Bet līdz šādai atziņai bija jānokļūst. Tātad - gaidām eņģeļu pasākumu. Neviena neko diži nesaku, tikai tuvākajiem draugiem. Sanita Endzele no ziedot.lv mani uzrunā un jautā, vai būtu ar mieru eņģeļu pasākumā pateikt pāris vārdus par mūsu vajadzību. Protams, ar prātu saprotu, ka tas palīdzēs vākt naudu, bet iekšā ir tās - oh... no. Tomēr piekrītu.
Paralēli sarakstos ar Nemo. Ziedot.lv , pirms viņi mūs ņem rindā, vajadzēja konkrēti zināt, kad un kur mēs brauksim. Palūdzu labam draugam pārtulkot pieteikšanās anketu krieviski ŠEIT, savadu datus elektroniskajā formā un nosūtu. Ļoti ātri ir atbilde un sākam pārrunāt, kādus pakalpojumus man vajag-  transfēru, dzīvošanu, terapiju, gribu arī masāžu un runas stimulāciju. Vienojamies par datumiem jūlijā ( wrong, kļūda...bet par to vēlāk). Varu arī pateikt ziedot.lv uzreiz, ka mūs ņem. Atbildes no Ukrainas puses ātras, sākumā lūdzu kolēģiem rakstīt e-pastus krieviski, pati krieviski nerakstu, beigās pāreju uz angļu valodu - es rakstu angliski, viņi man krieviski, visiem ērti:). Nolemju, ka lai ietaupītu ziedotāju līdzekļus, ēšanu neņemsim, ēdīsim pašas. Braukšu kopā ar krustmāti - var ņemt līdzi vienu personu. Ideāli, es ar savējo viena galā netiktu nemūžam. kritēriji mani līdzbraucējam - runā labi krieviski, māk peldēt(kā izrādās, to nemaz nevajadzēja), spēs izturēt manu bērnu:) Krustmāte parakstās...
Drīz vien pienāk arī eņģeļu pasākums Tv. Atbalstam ņemu līdzi bērna auklīti, mājās fiksi pārveidoju frizūru, lai maksimāli kļūtu neatpazīstama(dumja, zinu), uzmālējos, dodamies. Pasākums notiek operas mazajā zālē. Aizbraucam un saprotu,ka mājās atstājusi esmu pārvelkamās kurpes, daaa...Nu neko. Jācer, ka kājas nefilmēs. Satraukums tāds, ka sirds pa muti lec ārā - man nav ne jausmas, ko teikšu. Nerunājot par to, ka 100x apsvēru, kā lai no tā izvairās. Bet nu esmu tur, kur esmu un atpakaļceļa vairs nav. Tiekam ievestas zālē, uz skatuves sēdēs tie vecāki, kuriem bērni ir "lokomotīves", pārējiem vecākiem ierāda zālē pirmās vietas. Drausmīgi karsts. Satraukums ārprātīgs. Sākas filmēšana. Viss jau nereāli emocionāli, mazie bērniņi, kuriem vajag palīdzību, arī spožajās skatuves gaismās cīnās kā varoņi ar miegu. Pa vidu stāstiem koncertē mūziķi. Ik pa mirklim tiek sniegtas atskaites, cik naudiņa savākta. Gaidu savu kārtu ar drūmu nolemtību un šausmām, ka nespēšu neko sakarīgu pateikt. Ok, Sanita noinstruē, ka pēc šis pauzes būs filmēšana arī man un vēl citām mammām, jānosēžas pirmajā rindā. Beidzot arī mani nointervē - īsi pasaku, kāda man problēma, ko vajag un fū, viss. Draudzene pēcāk teica, ka esot izskatījusies ļoti mierīga. Mīļo stundiņ, un kas man iekšā darījās?!
Pasākums beidzas pavēlu, tagad atliek tikai gaidīt, vai visa naudiņa tiks savākta, jo uzreiz pēc pasākuma arī sazinos ar ziedot.lv un viņi saka, ka naudas vākšana turpinās, vēl nav visa, bet jāgaida. ļoti turu īkšķus. Drīz vien saņemu apstiprinājuma zvanu, ka varam braukt, naudiņa ir! Jējjj, paldies labajiem cilvēkiem! Būs gan par ceļa izdevumiem jāpiemaksā. Tiek pasūtītas biļetes no viņu puses. Man jāizpēta datumi, jāpasaka reisa numuri un ziedot.lv rezervē. Beigās tomēr mums jāpiemaksā nebūs nekas. Tas ir ideāli, jo savas stulbības dēļ esmu rezervējusi terapijas viesnīcu tā, ka sanāk vienu nakti no ielidošanas un divas pēc terapijas pavadīt kaut kur citur. Tas jāapmaksā būs pašiem. Un vēl taču par ēšanu arī maksāsim pašiem. Tātad - lidmašīnas biļetes man tiek atsūtītas uz e-pastu, ar Nemo viss sarunāts - tagad gaidām vasaru!