Iestājies mums tāds kā uzrāviena periods. Varam mierīgi izstaigāt veikalus- bērns pie rociņas smuki (nu, gandrīz smuki), tas jau ir baigais sasniegums. Nav vairs krišanas zemē un citi joki. Šo nedēļu pat iztikām bez kartiņām un rīcības plāna. Tādēļ izdomāju, laiks saulains, jāaizlaiž līdz Jūrmalai, Jomas ielai, apskatīt aizsalušo jūru un pasēdēt kafejnīcā, kas manai princesei ir svētums.
Ērti novietojām auto pie pašas Dzintaru koncertzāles un, spītējot stiprajam vējam, uzgājām uz aizsalušās jūras. Man gan prieki bija daudz lielāki, Elīzu interesēja tikai tālumā pamanītās šūpoles. Bet nu krustiņu varam atvilkt - uz ledus uzkāpām, bildi uztaisījām. Devāmies šūpoties un pēc tam meklēt kādu vietiņu, kur sasildīties.
Pustukši, protams, smalkie restorāni, kur ne man pa kabatai, ne arī es uzdrošinos vest savu meitu pie klātiem galdiem ar vāzi un galdautu. Vienmēr šķiet, ka, ja bērns sāks klaigāt vai skaļi komunicēt, vai nosviedīs nazi uz grīdas, visi metīsies kaut ko pārmest. Labi, mani tarakāni galvā:) Lai gan godīgi sakot, arī es negribētu, ka kāds sīcis man taurē ausī, ja es esmu uz smalku iestādījumu atpūsties aizgājusi.
Tad nu meklējām normālas kafejnīcas, ne sušī bārus un restorānus. Mazās ieskrietuves piebāztas līdz malām, kaut kā atmiņā palicis bija, ka pašas Jomas ielas sākumā varēja virtuļus iegādāties, sasolu virtuļus, aizvelku bērnu tādu gabalu, un...še tev! Tur atkal kāds mega smalks restūzis iebliezts. Blakus gan ir kūku veikaliņš, bet arī tur cilvēki 2 kārtās. Diez ko priecīga manējā nav, bet par mega kašķi arī neapmierinājums nepārvēršas. Ejam atpakaļ, jo turpceļā pamanījām čebureku ēstūzi. Tur gan ārā galdiņi un iekštelpa miniatūra ar letes tipa galdiem pie sienas, bet - nekas. Čebureku ēstūzis, kaut paplucis pēc skata, tomēr bija laba izvēle, jo sieviete ēdamo gatavoja turpat uz vietas, kas manai meitai sagādāja jauku laika kavēkli skatoties, kā arī bija ļoti pozitīvi noskaņota, neskatoties, ka Elis jau klusiņām nerunāja.
Uzkodušas savus karstos čeburekus, atlikumu paņēmušas līdzi maisiņā, devāmies uz mašīnu un meita aiz priekiem teciņus vien skrēja - ja vēderā kārums, prāts priecīgāks!
Rezumējums- ziemā Jūrmala, konkrēti Jomas iela bērniem nedraudzīga. Pat kebabu ieskrietuve vaļā esot tikai vasarā. Protams, ja bērns ir kluss kā pelīte, tad jau var iestūrēt arī kādā smalkākā iestādē, kā arī, ja nauda gana, tomēr žēl, ka visa dzīvība kūsā tikai vasarā. Būtu forši, ja uz ielas tirgotu kā Vācijā karstmaizes ar desu, vai vafeles, kā Francijā un Beļģijā, vai pankūkas. Diemžēl no tā ne miņas.
Katrā ziņā - nelielais izbraukums bija izdevies, kaut arī zinu, ka sasolīt kafejnīcu meitai, esot Jūrmalā, vairs nav prāta darbs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru