Par bērnudārzu busiņu nepieciešamību

Jau otro dienu nākas mērot ceļu uz bērnudārzu ar sabiedrisko transportu. Nu kas tad tur liels, noteikti teiks 99% cilvēku. Protams, nekas, ja vien bērns pacietīgi stāv pie rociņas, bet transportā sēž kā zaķītis un klusējot veras ārā pa logu, transports atnāk laikā, nav pārbāzts, neiestrēgst sastrēgumos. Vakardien bija pirmā reize ar sab. tr. un visumā ņemot - diezgan ok, tikai varēju vainot pati sevi - aizgāju pārāk ātri uz pieturu un sanāca bezjēgā ilgi gaidīt busu, kad tas pienāca, protams, bija pilns, bet es veiksmīgi piecēlu meiteni, kura gan uzreiz iebilda, ka esot kāja pēc operācijas. Uz ko es palūdzu piecelties citiem, lai palaiž, bet šī jau apvainojās un par spīti nesēdēja. Nu tad jau laikam kāja nemaz tā nesāpēja! Jau 20 minūtēs bijām b/d un viss ok. Šorīt izgājām vēlāk, taču autobuss laikā neatnāca, Elis jau paguva izgulēties sniega kupenā, es nosalt, un sapratu, ka jābrauc ar kaut ko citu. Braucot ar citu autobusu un iestrēgstot neilgi pirms Akmens tilta, sapratu, ka darbu kavēšu nereāli, b/d brokastis būs apēstas, plusā man salst. Tramvajs aizgāja gar degunu un gaidīšana turpinājās.Pati biju līdz asarām no bezspēcības, jo pat vēl ar bērnu padusē mēģināju skriet pa sniegu tramvajam pakaļ. Lieki teikt, ka tas mani nepagaidīja. Gods kam gods, manējā tračus nesataisīja. Bet visa šī situācija lika man aizdomāties, kādēļ gan, vismaz speciālās mācību iestādes nevarētu aprīkot ar bērnudārzu/skolu autobusiņiem, kas savāc bērnus no mājām? Iespējams, ka pieprasījums nebūtu, taču es regulāri kavēju darbu vedot meitu uz b/d, neatkarīgi, ir man mašīna, vai nav, jo sešos celt bērnu, lai tiktu septiņos b/d un pēc tam laicīgi arī tiktu uz darbu man negribas. Mašīnu centrā var nolikt tikai par maksu, kas tomēr katru dienu 8h mēnesī man radītu diezgan pamatīgu robu budžetā, tātad - no b/d jābrauc atkal mājās, jāatstāj mašīna un jābrauc ar sabiedrisko uz darbu. Tad jau es labāk to naudu maksātu bērnudārza busiņam, jo tad nebūtu jākavē darbs. Protams, risinājumu var atrast vienmēr, celties agrāk, cerēt, ka agrākais autobuss būs laikā, ne tik pilns, ņemt taksi un sazin vēl ko. Bet sabiedriskais tā vai tā vienmēr man būs stress - vai dabūšu apsēsties, vai Elis uzvedīsies normāli, vai nekliegs, kādu neiebakstīs, vai cilvēki nelurēs, un un un...Tieši no šī stresa varētu izvairīties, ja būtu bērnudārzu busiņi. Vismaz tad nebūtu jādomā, vai -10 grādos mans vecais dīzelis leks, vai neleks, ja neleks, tad kā lai paspēj uz autobusu, ja paspēj, vai tas būs laikā un tā jo projām. Žēl, ka mums vēl līdz Eiropas praksei it visā ir tik tāls ceļš ejams...

Cīna ar Odesas delfīnterapijas centru Nemo

Grrrr! Patiesi esmu jau nogurusi no nemitīgajiem e-pastu kariem ar Nemo pārstāvjiem. Bet nu sākšu ar sākumu. Pateicoties ziedot.lv, atkal esam savākuši naudiņu Elīzas delfīnterapijai. Atrodot lētos lidojumus, rezervējām arī biļetes un sākās riņķa dancis ar Nemo. Izrādās tagad viņiem jauna kaŗtība - jāiemaksā 3 dienu laikā pēc datumu rezervācijas nauda 20% apmērā no rēķina summas. Ok, sarakstos ar ziedot.lv, labi, viņi apmaksās arī tik ilgu laiku iepriekš. Vienojamies ar Nemo par summu un gaidu rēķinu. Atsūta rēķinu par visu summu. Ziedot.lv pasaka, ka nemaksās mistiskus 20%, kas nav norādīti rēķinā. Rakstu atpakaļ un lūdzu, lai sagatavo rēķinu, kurā ir norādīti tie 20%, šie atbild, ka tādus rēķinus negatavojot. Beigu beigās piekrīt sūtīt jaunu rēķinu tikai par šiem 20%. Aizsūtu rekvizītus. Un ko domājies - šie man atsūta rēķinu, kā apmskātāju norādot manu vaŗdu uzvārdu(pie kam, pirmslaulību). Ziedot.lv atkal saka, ka neapmaksās rēķinu, kurā nav viņu rekvizīti. Rakstu Nemo, šie prasa pases kopiju. OK, aizsūtu skenētu pases kopiju, gaidu rēķinu. Jauno, izlaboto. NAV. Šodien rakstu, kas ar rēķinu - atbilde, mēs taču jums jau nosūtījām. LABRĪT!!! Rakstu, ka tas neder. Tagad šie atbild, ka sūtīs rēķinu, kurā būs nora'dīts jaunais uzvārds, bet nu jēziņ!!! Man taču zied.lv nemaksās rēķinu, kurā kā maksātājs norādīts mans vārds, uzvārds. Diemžēl nevaru arī tik tekoši parunāt krieviski, lai piezvanītu un visu sarunātu, kaut gan apšaubu, ka tas arī kaut ko mainīs. Prasīšu kolēģei, lai uzraksta man krieviski e-pastu., Līdz šim es rakstīju angliski, viņi man atpakaļ krieviski.
Nesaprotu, tik liels iestādījums, vai tiešām ir grūti atsūtīt rēķinu, kurā kā maksātājs ir norādīts fonds???? Un ja nepieciešmas norādīt arī terapijas saņēmēju atsevisķā ailītē? Vai tad tikai cilvēki no LV apmaksā terapijas caur fondiem? Šis viss izskatās peč tā, ka nākošo reizi neizvēlēsimies šo "supper pretimnākošo"iestādi.
Rakstiet komentāros arī savu pieredzi:)!!!

Pašgatavotās spēļlietas

Iedomājos padalīties arī ars avām nedaudzajām pašgatavotajām lietām Elim - tiesa, tās gatavotas jau krietnu laiku atpakaļ un vairs nav aktuālas.
Mācījāmies formas un gatavoju "puzli"  - no putu kartona izgatavoju formu, kurā jāievieto no tāda paša putu kartona izgriezta figūra. Lai būtu interesantāk, zem figūras pamatnē ielīmē kādu attēlu.

 Plastmasas biezpiena burciņas vākā izgriezu caurumu, pa kuru mest iekšā kastaņus, lai attīstītu sīko motoriku. Var griezt mazākus caurumus zīlēm, pogām, zirņiem.

 Kastes principu aizguvu no Portidžas nodarbībām. izgieztajos caurumiņos stūķē iekšā porolona gabaliņus pirkstu trenēšanai.

Brīvdienās apmeklējam Trušu karaļvalsti

Šīs brīvdienas pienāca aukstas un sniegotas. Kā radītas, lai dotos uz Ziemassvētku tirdziņu, un tā kā manas apslimšanas dēļ atkrita plānotā baseina apmeklējuma reize, nācās domāt kaut ko citu. Ok, dosimies apskatīt zaķīšus pie Katedrāles. Mašīna spītīgi atteicās darboties, nācās vien doties uz trolejbusa pieturu un tikt līdz centram ar sabiedrisko. Par laimi, diezgan pilnajā trolejbusā piecēlu priekšējo vietu ieņēmušo jaunkundzi un bez liekām problēmām nokļuvām centrā. Prieks, ka apskatīsim zaķīšus liels un man jau sāk likties, ka notiks neticamais un mana meita normāli dosies man pie rociņas aplūkot atrakciju. Viss labi, līdz izdomāju izvilkt mobilo un iemūžināt šo mirkli. Labi, mobilo novācu, ejam pēc nelielas atpūšanās sniegā pa Espalnādi un tuvojamies aiz nožogojuma lēkājošajiem pūkaiņiem. Ap iežogoto teritoriju, kurā izvietotas miniatūras mājiņas un barotavas, staigā Ziemassvētku vecītis un dala burkānu ripiņas ar ko pabarot garaušus. Protams, netrūkst arī mazo skatītāju. Diemžēl, kā tuvojamies trušu karaļvalstij, tā Elis ieslēdz savu "nē" mašīnu. Neskatīsies, nepatīk, ies prom, pie tam skaļi bļaujot un pievēršot visu uzmanību, izlabinos šā un tā, nekā...Nu neko, nopērkam bulciņu un dodamies uz autobusu, brauksim iepirkties un uz mājām. Nākošajās ne'dēlas nogalēs mēģināsim atkal - nu jau uz Ziemassvētku tirdziņu Doma laukummā.
Pozitīvais - pārvarēju pati sevi un aizbraucu ar Eli uz centru vienkārši pastaigāties. Bija tāda reakcija, kā jau gaidīta, bet, iespe'jams, nākošajā reizē labāk jāsagatavojas, Jāuzzīmē sociālais stāsts, jāpameklē bildes netā, kas tad īsti sagaida.
Katrā ziņā galīgi slikti jau arī viss nebija - pēc zābaku nopirkšanas veikalā, kur mierā nebija ne mirkli un tomēr paŗdevēja mūs neizmeta no veikala un arī neaizrādīja, cēli paņēma savu zābaku maisu un teica pārdevējai  "Paaa" (Paldies). Skaisti:)

Vēl nedaudz par Odesu un sasniegumiemj pēc tās

Vēl daži fakti, par Odesu - tur ir daudz klaiņojošo suņu, tiešām daudz.Taču visi izskatījās gana miermīlīgi, tie klejo bariņos, vai pa vienam, guļ parkos ēnā, klejo gar pludmali.

Tāpat kā pie mums ir jāsargā savas mantas. Man izdevās palikt bez mobilā telefona jau pirmajās dienās. iespējams, ka biju pati vainīga un telefons man cīnoties ar meitas kašķiem izkrita no somiņas, taču ņemot vērā to, ka apkārt bija daudz cilvēku, kuri to varēja pamanīt un godīgi atdot telefonu, jāsecina, ka nemaz tik ieinteresēti atdot viņi nebija. Jāsaka, ka man bija pavisam parasts pogu telefons, vislētākais. Labi vēl, ka tā! Ja nu kāds taisās braukt viens, labāk ir tiešām saziņas līdzekļus uzmanīt kā zeltu. Labi, ka man bija krustmāte ar mobilo...Un viesnīcas recepcijas darbiniece palaida vakarā pie sava datora, lai varu uz darbu aizrakstīt, ka esmu bez sakariem. 

Vēl mīnuss šai pilsētai ir smārds - diezgan spēcīgs urīna aromāts. Brīžam šķiet, ka cilvēki tur nokārtojas kur pagadās, bet varbūt tas rodas daudzo klaiņojošo suņu dēļ? Ei nu sazini, bet smirdēt smird. 

Par papildus ārstniecības iespējām - ir iespēja apmeklēt psihologu, logopēdu, runas terapiju, masāžu un neirologu. Aizgājām pie viņu neirologa - tā ir bezmaksas vizīte. izrakstīja mums vietējās zāles, kuras arī cītīgi izdzērām. Vispār ārste ļoti kompetenta un reti sakarīga - pamanīja paŗis minūšu laikā manā bērnā daudz pozitīvā, kas tiešām priecēja. Masāžu arī izgājām - puisis varonīgi cīnījās ar Eli, kuru es centos izklaidēt visos veidos. Masēja visu ķermeni.Runas terapija vai stimulācija ir elektroprocedūra - terapeite ar tādu kā metāla zīmulīti pieskārās punktiem uz sejas, rociņām, galvā. Tas nu manējai ļooti nepatika, bet terapeite ļoti atsaucīga, jauka un arī tiešām piešāvusies darbam ar šādiem bērniem. Mums pat viņa nopirka mirguļojošu bumbiņu, kas Elim bija iepatikusies:) Vienīgais mīnuss  - bērns no šīs terapijas kļūst nemierīgāks.

Pārmaiņas, ko piedzīvojām jau Odesā terapijas laikā - Elis sāka iet uz podiņa. Iesākumā motivēju katru tualetes apmeklējumu ar vienu gumijlācīti. Atbraucot mājās gumijlāči vairs jau nebija vajadzīgi un tagad viss notiek - pati prasās uz tualeti, pirms gada vispār neticēju, ka poda lieta mums aizies...

Atbraucot uz LV, Elis iemācījās braukt ar savu trīsriteni un šūpoties pati šūpolēs. Viņa sāka izteikt jaunas skaņas un vispār daudz vairāk runā 'savā valodā". Katrā ziņā viņa noteikti ir kļuvusi atvērtāka informācijai un pēc delfīniem joprojām pārsteidz ar jaunām un jaunām lietām. Tieši tādēļ arī šovasar brauksim atkal. Es neloloju saulainas cerības, ka tikai no delfīniem Elis sāks runāt kā no grāmatas, taču tas noteikti palīdz, vismaz mums. 

Divas nedēļas Odesā - izklaides

Aiz muguras ir veiksmīga pirmā delfīnterapijas nodarbība. Palēnām turpinām iepazīt apkārtni. Ārā ir ļoti karsts un mana meita nelabprāt grib kaut kur iziet. Tas ir apgrūtinoši, jo istabiņa ir maza. Daudz laika pavadām vannas istabā - pielaižu vannu ar ūdeni, viņa tur spēlējās ar izēstajiem jogurta trauciņiem un smilšu rotaļlietām, ko iegādājāmies uz vietas. Apkopējas gan ir čaklas - ne vienu reizi vien mana vannas spēļlietu kolekcija, kas sastāv no lielās ūdens pudeles un mazajiem jogurta trauciņiem tiek izmesta ārā. Pēcāk sākam to slēpt:) Otra vieta, kur izklaidēties, ir balkons. Tur stāv atpūtas krēsls, kurā var sēdēt un var arī palīst zem tā:) Trešā vieta, kur izklaidēties viesnīcas robežās(neskaitot tv skatīšanos- tik daudz tv Elīza nebija skatījusies visas dzīves laikā) ir baseins un burbuļvanna un viesnīcas jumta. Jāuzbrauc ar liftu uz 5to stāvu, jāiziet cauri restorānam, var pajautāt dvieļus tur kādam no personāla, ja negribas ņemt savus no numuriņa, un izklaide var sākties. Uz jumta atrodas arī sauļošanās krēsli, bet no vienas jumta puses var vērot delfīnšovu no augšas, kā arī divi šūpuļkrēsli, kuros var pašūpoties, ja nav apmeklētāju.
Izklaides pēc var pasūtīt ēdienu arī restorānā - pieejama arī ekstra - ēdienu viesmīlis atnes uz numuriņu. (Tā ir pat ērtāk, jo, kā jau restorānā, visu gatavo ilgi un manējai mierīgi nosēdēt un nogaidīt ēdienu bija grūti).
Milzu izvēle jau nav, bet tomēr kāda pārmaiņa ikdienā. Kā jau minēju, ēdām paši. Ledusskapīti istabiņā izkrāmējām, salikām tur iekšā savus jogurtus, sieru un citas ēdmaņas. Alko pudeles sarindojām skapja plauktos:) Istabā ir liels galds, uz kā ērti var novietot pārtiku. Pie pārtikas jāmin, ka mani jau pirms braukšanas pabrīdināja, ka krāna ūdeni dzert nevajag. Tā pat kā pie mums LV. Pirkām veikalā lielos ūdens iepakojumus, taču to vēl papildus nevārījām, dzērām tāpat un caureja nepiemetās:) Pārtiku pirkām vietējā veikaliņā, proti, jāuzkāpj pa nogāzi un cauri suvenīru jūrai līdz tam, kad ieraugāt ielu, autobusu pieturu un daudzstāvu mājas, vienā no tām tad arī ir diennaktnieks(bet tur ir dārgāk, nekā tad, ja paiet krietnu gabalu uz priekšu)! Vēl krustmāte brauca ar tramvaju uz tirgu un ar kājām gāja līdz tuvējiem pārtikas supermārketiem.
Tas par ēšanu.
Rehabilitācijas apmeklētājiem pienākas iespēja apmeklēt delfīnšovu gan dienā, gan naktī pa brīvu un pa brīvu var apmeklēt arī delfinārijā eksotiskos dzīvniekus(pašiem jāuzprasās uz biļetēm). Taču neko par to vairāk pastāstīt nevarēšu, jo manējā no delfīnšova aizmuka - gan tādēļ, ka mums iekrita biļetes saules pusē, gan tādēļ, ka bija ļoti skaļa mūzika, taču šovs kā tāds ir iespaidīgs. Šovasar mēģināsim atkal - paņemšu līdzi bērnam ausu aizbāzņus:)
No delfinārija vairākas reizes dienā kursē elektromobīlis uz maksas pludmali. Tur esot daudz patīkamāka atmosfēra, tā kā negribējās maksāt par iespēju, ka meita mani izvilktu no pludmales pēc dažām minūtēm, šo ekstru neizmantojām. Pie pašas viesnīcas katru dienu bija iespēja lēkāt pa piepūšamajām atrakcijām, izbraukt ar elektriskajām bērnu mašīnītēm un doties izjādē ar poniju/zirgu. Visu stāstu teorētiski - manējai riebās viss:)
Dodoties pastaigā pa parku, kas ir gandrīz blakus viesnīcai, noejot krietnu gabalu, var nokļūt bērnu spēļu laukumā, kurā gan nav šūpoļu, bet ir slidkalniņš. Orientieris - Ševčenko parkā piemineklis:)
Kad izdevās Elīzu izvilkt no viesnīcas, devāmies ekspedīcijās - uz tirgu-Privoz - ar tramvaju - bezdievīgi pilnu, pilnīgi padomju laiku versijā(aizmirstiet par kondicionieriem), biļetes pērk tramvajā no konduktora, turpat pie tirgus ir arī zooloģiskais dārzs. Salīdzinoši ar mūsējo -maziņš un nošņurcis, taču tur ir zilonis! Ir šūpoles!!! kā arī citas atrakcijas. Netālu no viesnīcas bija arī atrakciju parks ar milzu panorāmas riteni, nezinu, vai tāds ir katru gadu, taču arī variants kā pavadīt laiku, ja bērnam nav paniskas bailes no trokšņa.
Atzīšos grēkā - neapmeklējām nacionālās Ukraiņu virtuves, bet gājām uz Makdonaldu.Fui, pē, zinu:) Taču vismaz tur man nebija bail, ka varētu dabūt caureju:) Vēlāk gan atmetām bailes un iegriezāmies uzēst arī vietējās kafeinīcās. Piemēram, netālu no Nemo ir ēstuve, kur viesnīcas klientiem ir atlaide - ēdienu izvēle tiešām liela, cenas demokrātiskas un iespēja sēdēt ārā, svaigā gaisā:)
Ko tad vēl var darīt Odesā...Pēdējās dienas dzīvojām gandrīz centrā  - tur atklājām bērnu spēļu laukumu ar daudz, dažādām atrakcijām. Diemžēl precīzi nevarēšu noraksturot, kā tur nokļūt.
"Suvenīru paradīzē" - respektīvi, ceļā uz viesnīcu, var atrast piedāvājumus tūristiem - piedāvā ekskursijas uz dažādākiem tuvākiem un tālākiem objektiem, domāju, ka tas ir tiešām forši un interesanti, ja vien bērns ir spējīgs mierīgi to visu "paciest", vai arī ir atstājams ar kādu pieaugušo viesnīcā.
Lielie iepirkumu centri atrodas pilsētas centrā un lai tur nokļūtu, no viesnīcas ir krietns gabals.Ir pat gājēju iela, diezgan maziņa, taču ja ir mega apņēmība, un , piemēram, nav žēl taksim, var aizbraukt pavadīt laiku sestdienā vai svētdienā. Protams, var kulties ar sabiedrisko, bet nu tiešām tikai rūdītiem ceļotājiem:)
Pludmali vislabāk apmeklēt vai nu ļoooti agri no rīta(mana krustmāte cēlās 6os), vai vēlu vakarā - silts būs, bet nebūs cilvēku bari, vai braukt uz privāto, samaksāt par visu dienu un atpūsties cilvēcīgi. Lai gan ir solīts, ka šajā vasarā esot jābūt vaļā visai viesnīcas teritorijai, tad pagalmā vajadzētu būt lielam baseinam, arī uz jumta plānots bija vēl viens atpūtas stūris. 

Starptautiskā invalīdu diena - šodien

Labrīt,
tātad šodien ir diena, kas attiecas arī uz visām māmiņām, kuras audzina īpašos bērnus! Nedomāju, ka būtu pareizi kādu ar šo dienu apsveikt, manā izpratnē šī diena ir domāta, lai sabiedrībai atgādinātu - mēs esam dažādi, ne visi atbilst "normām", ko izdomājusi ir pati sabiedrība, taču mēs esam jau nogājuši garu ceļu un mūsdienu pasaule ir daudz iemācījusies par savādākajiem cilvēkiem. Latvijai vēl šajos jautājumos ir ko apgūt, taču mēs esam uz ceļa, pareizā ceļa un jo vairāk arī mēs, īpašo bērnu mammas par to runāsim, nebaidīsimies vest savus bērnus sabiedrībā un atklāsimies, jo vieglāk arī Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ka cilvēki ar tādiem vai savādākiem funkcionālajiem traucējumiem ir visur mums apkārt, un no viņiem nav jābaidās, uz viņiem nav jāblenž, nav jāaizrāda mātēm par bērnu "uzvedību".
Arī mans vīrs vēl pirms gada nespēja iedomāties, cik daudz apkārt ir ģimenes, kurās aug īpašie bērni. Ģimenes ar izglītotiem, jaukiem, centīgiem vecākiem. Jā, brīnums, ne? Īpašie bērni nedzimst tikai sabiedrības zemākajiem slāņiem...Taču parunājot ar paziņām, draugiem, katram būs kāds stāsts, ka viņa paziņu lokā ir kāds, kura bērnam vai arī pieaugušajam radiniekam ir tāda vai savādāka veselības problēma. Protams, neviens par to skaļi apkārt nebļaustās. Taču - varbūt vajadzētu? Varbūt tas palīdzētu graut uzceltos priekšstatus, ka pareizs cilvēks ir tikai tas, kuram viss ir perfekti funkcionējošs.
Šajā dienā vēlos pastāstīt par labo, ko piedzīvoju ar savu draudzeni pagājušajā nedēļā Milow koncertā. Tas gan nav gluži par mani un Elīzu, taču mana draudzene ir arī cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem - viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Šad un tad es kā viņas pavadonis tieku līdzi uz izklaides pasākumiem, kur viņa saņem brīvbiļeti. Vienmēr ir bijis tā - apsargam pie ieejas nosauc savu vārdu un tālāk jau kulies kā gribi, kaut kur ir vietas invalīdiem, tur tad arī var uzturēties, taču neviens īpaši par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neaizdomājas. Aizstājas kāds ratainajiem priekšā - pašu problēmas. Šoreiz Sapņu fabrikā ieejam iekšā, izejam face control, nostājamies netālu no skatuves un gaidam koncerta sākumu. Pēkšņi mums pienāk darbinieks, operatīvi saorganizē, ka cilvēki pie paša skatuves nožogojuma sabīdas un palaiž manu draudzeni pie pašas skatuves. Pārliecinās, vai ratiņi nevar nošļūkt uz aizmuguri. Koncerta laikā viņš vēlreiz atnāk pajautāt, vai viss ir ok. Pēc koncerta palaiž rindā pa priekšu nofotografēties ar mākslinieku. Mēs bijām patīkami šokētas-  tāds serviss!!!! Paldies katrā ziņā puisis no stuff, kura vārdu gan nezinām, bet katrā ziņā Milow koncerts bija īpašs - arī šādā aspektā!
Un noslēgumā arī labais stāsts par mani un Elīzu - parasti pēc logopēda nodarbības apmeklējam kafejnīcu uz stūra pretī Dailes teātrim. Elim ir rituāls tur apēst bulciņu. Vienā no šādām reizēm rinda gara, tas jau vien ir murgaini, jo man jāstāv rindā. Elis to nesaprot, prom aiziet arī bez bulkas nevar. Stāvu rindā un ar vienu aci skatos, ko Elis mēģina apgāzt pie galdiņa, paralēli kušinot, jo manējā ir gana skaļa, taču izdotās skaņas diezgan atšķiras no tām, ko rada "normāls" piecgadnieks.Pēc mums kafejnīcā ienāk mamma ar dēlu. Puika pamana manējo, pārrunā kaut ko par viņu ar savu mammu, un tad seko jaukākais - sieviete pajautā, vai viņas dēls manai meitai drīkst iedot konfekti! Goda vārds, tajā brīdī domāju, ka apraudāšos, jo nebija nekādi aizrādījumi par to, kā uzdevās, nekādi jautājumi, kāpēc-  vienkārši mīļa puisīša uzmanības izrādīšana citam bērniņam! Supper mamma, izaudzinās supper dēlu! Kaut vairāk mums būtu tādu vecāku!Pie reizes priekšā stāvošie mani palaida bez rindas un manai meitai mīļi uzsmaidīja - ziniet, tādas reizes uzlādē uz ļoti ilgu laiku!

Spēku jums, mīļās īpašo bērnu mammas un visi pārējie!