Labrīt,
tātad šodien ir diena, kas attiecas arī uz visām māmiņām, kuras audzina īpašos bērnus! Nedomāju, ka būtu pareizi kādu ar šo dienu apsveikt, manā izpratnē šī diena ir domāta, lai sabiedrībai atgādinātu - mēs esam dažādi, ne visi atbilst "normām", ko izdomājusi ir pati sabiedrība, taču mēs esam jau nogājuši garu ceļu un mūsdienu pasaule ir daudz iemācījusies par savādākajiem cilvēkiem. Latvijai vēl šajos jautājumos ir ko apgūt, taču mēs esam uz ceļa, pareizā ceļa un jo vairāk arī mēs, īpašo bērnu mammas par to runāsim, nebaidīsimies vest savus bērnus sabiedrībā un atklāsimies, jo vieglāk arī Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ka cilvēki ar tādiem vai savādākiem funkcionālajiem traucējumiem ir visur mums apkārt, un no viņiem nav jābaidās, uz viņiem nav jāblenž, nav jāaizrāda mātēm par bērnu "uzvedību".
Arī mans vīrs vēl pirms gada nespēja iedomāties, cik daudz apkārt ir ģimenes, kurās aug īpašie bērni. Ģimenes ar izglītotiem, jaukiem, centīgiem vecākiem. Jā, brīnums, ne? Īpašie bērni nedzimst tikai sabiedrības zemākajiem slāņiem...Taču parunājot ar paziņām, draugiem, katram būs kāds stāsts, ka viņa paziņu lokā ir kāds, kura bērnam vai arī pieaugušajam radiniekam ir tāda vai savādāka veselības problēma. Protams, neviens par to skaļi apkārt nebļaustās. Taču - varbūt vajadzētu? Varbūt tas palīdzētu graut uzceltos priekšstatus, ka pareizs cilvēks ir tikai tas, kuram viss ir perfekti funkcionējošs.
Šajā dienā vēlos pastāstīt par labo, ko piedzīvoju ar savu draudzeni pagājušajā nedēļā Milow koncertā. Tas gan nav gluži par mani un Elīzu, taču mana draudzene ir arī cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem - viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Šad un tad es kā viņas pavadonis tieku līdzi uz izklaides pasākumiem, kur viņa saņem brīvbiļeti. Vienmēr ir bijis tā - apsargam pie ieejas nosauc savu vārdu un tālāk jau kulies kā gribi, kaut kur ir vietas invalīdiem, tur tad arī var uzturēties, taču neviens īpaši par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neaizdomājas. Aizstājas kāds ratainajiem priekšā - pašu problēmas. Šoreiz Sapņu fabrikā ieejam iekšā, izejam face control, nostājamies netālu no skatuves un gaidam koncerta sākumu. Pēkšņi mums pienāk darbinieks, operatīvi saorganizē, ka cilvēki pie paša skatuves nožogojuma sabīdas un palaiž manu draudzeni pie pašas skatuves. Pārliecinās, vai ratiņi nevar nošļūkt uz aizmuguri. Koncerta laikā viņš vēlreiz atnāk pajautāt, vai viss ir ok. Pēc koncerta palaiž rindā pa priekšu nofotografēties ar mākslinieku. Mēs bijām patīkami šokētas- tāds serviss!!!! Paldies katrā ziņā puisis no stuff, kura vārdu gan nezinām, bet katrā ziņā Milow koncerts bija īpašs - arī šādā aspektā!
Un noslēgumā arī labais stāsts par mani un Elīzu - parasti pēc logopēda nodarbības apmeklējam kafejnīcu uz stūra pretī Dailes teātrim. Elim ir rituāls tur apēst bulciņu. Vienā no šādām reizēm rinda gara, tas jau vien ir murgaini, jo man jāstāv rindā. Elis to nesaprot, prom aiziet arī bez bulkas nevar. Stāvu rindā un ar vienu aci skatos, ko Elis mēģina apgāzt pie galdiņa, paralēli kušinot, jo manējā ir gana skaļa, taču izdotās skaņas diezgan atšķiras no tām, ko rada "normāls" piecgadnieks.Pēc mums kafejnīcā ienāk mamma ar dēlu. Puika pamana manējo, pārrunā kaut ko par viņu ar savu mammu, un tad seko jaukākais - sieviete pajautā, vai viņas dēls manai meitai drīkst iedot konfekti! Goda vārds, tajā brīdī domāju, ka apraudāšos, jo nebija nekādi aizrādījumi par to, kā uzdevās, nekādi jautājumi, kāpēc- vienkārši mīļa puisīša uzmanības izrādīšana citam bērniņam! Supper mamma, izaudzinās supper dēlu! Kaut vairāk mums būtu tādu vecāku!Pie reizes priekšā stāvošie mani palaida bez rindas un manai meitai mīļi uzsmaidīja - ziniet, tādas reizes uzlādē uz ļoti ilgu laiku!
Spēku jums, mīļās īpašo bērnu mammas un visi pārējie!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru