Vēl nedaudz par Odesu un sasniegumiemj pēc tās

Vēl daži fakti, par Odesu - tur ir daudz klaiņojošo suņu, tiešām daudz.Taču visi izskatījās gana miermīlīgi, tie klejo bariņos, vai pa vienam, guļ parkos ēnā, klejo gar pludmali.

Tāpat kā pie mums ir jāsargā savas mantas. Man izdevās palikt bez mobilā telefona jau pirmajās dienās. iespējams, ka biju pati vainīga un telefons man cīnoties ar meitas kašķiem izkrita no somiņas, taču ņemot vērā to, ka apkārt bija daudz cilvēku, kuri to varēja pamanīt un godīgi atdot telefonu, jāsecina, ka nemaz tik ieinteresēti atdot viņi nebija. Jāsaka, ka man bija pavisam parasts pogu telefons, vislētākais. Labi vēl, ka tā! Ja nu kāds taisās braukt viens, labāk ir tiešām saziņas līdzekļus uzmanīt kā zeltu. Labi, ka man bija krustmāte ar mobilo...Un viesnīcas recepcijas darbiniece palaida vakarā pie sava datora, lai varu uz darbu aizrakstīt, ka esmu bez sakariem. 

Vēl mīnuss šai pilsētai ir smārds - diezgan spēcīgs urīna aromāts. Brīžam šķiet, ka cilvēki tur nokārtojas kur pagadās, bet varbūt tas rodas daudzo klaiņojošo suņu dēļ? Ei nu sazini, bet smirdēt smird. 

Par papildus ārstniecības iespējām - ir iespēja apmeklēt psihologu, logopēdu, runas terapiju, masāžu un neirologu. Aizgājām pie viņu neirologa - tā ir bezmaksas vizīte. izrakstīja mums vietējās zāles, kuras arī cītīgi izdzērām. Vispār ārste ļoti kompetenta un reti sakarīga - pamanīja paŗis minūšu laikā manā bērnā daudz pozitīvā, kas tiešām priecēja. Masāžu arī izgājām - puisis varonīgi cīnījās ar Eli, kuru es centos izklaidēt visos veidos. Masēja visu ķermeni.Runas terapija vai stimulācija ir elektroprocedūra - terapeite ar tādu kā metāla zīmulīti pieskārās punktiem uz sejas, rociņām, galvā. Tas nu manējai ļooti nepatika, bet terapeite ļoti atsaucīga, jauka un arī tiešām piešāvusies darbam ar šādiem bērniem. Mums pat viņa nopirka mirguļojošu bumbiņu, kas Elim bija iepatikusies:) Vienīgais mīnuss  - bērns no šīs terapijas kļūst nemierīgāks.

Pārmaiņas, ko piedzīvojām jau Odesā terapijas laikā - Elis sāka iet uz podiņa. Iesākumā motivēju katru tualetes apmeklējumu ar vienu gumijlācīti. Atbraucot mājās gumijlāči vairs jau nebija vajadzīgi un tagad viss notiek - pati prasās uz tualeti, pirms gada vispār neticēju, ka poda lieta mums aizies...

Atbraucot uz LV, Elis iemācījās braukt ar savu trīsriteni un šūpoties pati šūpolēs. Viņa sāka izteikt jaunas skaņas un vispār daudz vairāk runā 'savā valodā". Katrā ziņā viņa noteikti ir kļuvusi atvērtāka informācijai un pēc delfīniem joprojām pārsteidz ar jaunām un jaunām lietām. Tieši tādēļ arī šovasar brauksim atkal. Es neloloju saulainas cerības, ka tikai no delfīniem Elis sāks runāt kā no grāmatas, taču tas noteikti palīdz, vismaz mums.