Runāt vai komunicēt?

Pēdējā laikā aizdomājos, lasot forumus un runājot ar mammām, par to, cik svarīga ir bērna spēja fiziski runāt, un cik svarīga ir spēja komunicēt, pastāstīt jebkādā veidā par savām vēlmēm un būt saprastam.
Man pašai šī atklāsme, ka vissvarīgākā ir komunikācija, nevis fiziskā runāšana nenāca viegli un ātri.
Tā kā mana meita mazā vecumā nekādi nekomunicēja, ne norādīja ar roku, ne teica jā/nē, ne māja ar galvu, viss bija jāuzmin un jāpārbauda iedodot.
Protams, viņa nevarēja pastāstīt, kā jūtās, ko darīja vakar, ko grib darīt rīt un tagad. Vēl pirms viņa iemācījās staigāt, viņa pievērsa sev uzmanību sitot galvu pret ratiņu muguriņu. tas bija baiss periods, aiz galvas tika likts spilvens, centāmies visādi uzminēt bērna vēlmes. Tad pamazām meita iemācījās norādīt uz lietām, kuras gribēja. Pamazām galvas dauzīšana palika pagātnē. Uzzināju par iespēju komunicēt ar kartiņām, bet tas man likās smieklīgi - bērns taču visu saprot, kartiņu burza, met prom, negrib, kāda no tām jēga. Tā nu to atmetu. Vēl ap starpu izmēģināju rakstīt jā/nē uz lapas un ar bērna roku vadīt, lai sagaidītu atbildi, taču tas arī nestrādāja. Ne uz kādu jā vai nē Elis nenorādīja.
Gāja laiks, runa nebija bet es tikai nospraudu sev mērķus, ka runās tik gados, tik gados, tik gados. Protams, fonā visu laiku tika bērns vests uz dažādām nodarbībām, lietoti smadzeņu attīstošie vitamīni, preparāti. Attīstība viennozīmīgi notika, taču runa neraisījās. tad, beidzot, četru gadu vecumā parādījās atkal vārds - mamma. Urrā! Vasarā aizbraucām uz delfīnterapiju, biju jau iemācījusies atšifrēt bērna vēlmes, varēja parādīt jā un nē ar žestiem purinot galvu, pati izmantoja dažus pašas izdomātus žestus ikdienā.
Palēnām nokļuvu pie secinājuma, ka mums vajag komunikāciju, ne tikai lai var parādīt uz maizi, kad grib ēst, vai uz tējkannu, ja grib dzert. Es gribu zināt, ko grib tieši ēst, ko dzert, kā gāja bērnudārzā, no kā bail, kas grib būt, kad izaugs liela. Tam nepieciešama runa, vai ne? Tomēr, ne obligāti.
Galvenais vecākiem ir pārvarēt šo savu iekšējo barjeru - gan jau runās, gan jau iemācīsies, es pagaidīšu, izmantošu attīstošās nodarbības...
Tomēr arī šajā laikā bērns taču grib runāt! Tā, kā vien viņš māk!
Ne mirkli nenožēloju, ka izveidoju savai meitai kartiņu komunicēšanas sistēmu, iegādājos iPad, sāku mācīt zīmju valodu. Visas šīs metodes noteikti nekavēs fiziskās valodas parādīšanos, ja tā ir iespējama, tieši otrādi, veicinās tās rašanos, jo bērnam radīsies galvā priekšstats par to, ka lai kaut ko dabūtu, ir jālūdz, jāveido "teikumi". Nē, nav viegli sev atzīt - varbūt mans bērns nekad nerunās tā kā citi bērni. bet arī tas ir OK! es to pieņemu, esmu uz to gatavs un kad tāds es esmu, es domāšu tālāk, ko darīt, lai mans bērns vispār varētu "runāt". Un ticiet man, tagad iespējas ir TIK daudz, vajag tikai rakt!
Un nokaut albatrosus savā galvā, beigt atzīmēt savā iedomātā laika līnijā arvien jaunus punktus, kuros taču noteikti sāks runāt! beigt raut bērnus uz visām ārzemēm, lai tikai kaut kas notiktu. Jā, to vajag darīt un es arī to daru, bet paralēli ir jārada sistēma, kā bērns var sazināties. nav jāieciklējas tikai uz - ko darīt, lai iemācītu runāt? To ir jāpārformulē uz  - ko darīt, lai iemācītu komunicēt, sazināties?
Un kas tad notiks, ja tiks izveidota kartīšu sistēma, bet pēc gada bērns sāks runāt? Lieliski, ielieciet cālī sludinājumu, ka gatavu kartiņu komplektu nododat citam!
Lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, tajā brīdī, kad es sevī palaidu vaļā šīs bailes un vēlmi iemācīt runāt, bet sāku aktīvi attīstīt veidu kā sazināties, manai meitai arī sāka veidoties pirmie runātie vārdi! Viņa sāka interesēties par burtiem, to izrunu, sāka izrunāt atsevišķas skaņas, tad likt tās kopā. Joprojām izmantojam visu - žestus pārsvarā, jo datoru staipīt ārā negribu, kartiņas, datoru, skaņas un nu jau pirmos vārdiņus!
Un pateicoties šai alternatīvajai komunikācijai es zinu, ka mana meita grib ēst maizi, nevis vienkārši ēst, grib dzert sulu, nevis vienkārši dzert, vakariņās grib makaronus, paslaucīt istabu ar slotu, ka ir dusmīga utt. Jā, Elim ir ļoti lieliska pantomīmas spēja un viņa ļoti labi sazinās ar žestiem, tādēļ arī šim bubulim esmu pakāpusi un tos izmantojam nu jau apzināti.
Ar šo visu gribu teikt - nevajag iespringt uz RUNĀŠANU tā, kā mēs visi to saprotam, jo runāt var TIK daudz veidos! Un neviens nav sliktāks par runātu vārdu, kas izskan no mutes!

Suņu terapija

Nu beidzot esam pabijuši uz pirmo nodarbību suņu terapijā un varu pastāstīt, kā šis process notika mums. Pirmkārt jau par suņu terapiju aizdomājos noskatoties filmu par autisku bērnu, kur suns pavēra viņam pilnīgi citus attīstības apvāršņus. Sāku interesēties, kur Rīgā notiek suņu terapija. Kad meita vēl gāja iepriekšējā b/d, tad tur sunīši nāca uz grupiņu, bērni ar tiem spēlējās, taču individuāla pieredze nebija.
Atradu internetā pāris telefonus un sazvanījos ar treneri. Viņa lūdz uz e-pastu atsūtīt īstu problēmas izklāstu un teica izlems, vai var palīdzēt. Uzrakstīju e-pastu un trenere Vlada atsaucās, kā arī jau ierosināja lietas, pie kurām varētu strādāt, taču viņai bija viens noteikums - jātiekas ar bērna ārstējošo ārstu. No sākuma domāju, ka nu jau process izgāzies, kurš ārsts gribēs sadarboties. Uzrunāju psihiatri, viņa it kā nē neteica, bet nebija arī sajūsmā. Viņu atmetu un uzrunāju ģimenes ārsti, kas, man par brīnumu, ļoti atsaucīgi piekrita.
Ilgs laiks pagāja, kamēr atradām laiku, kad satikties. tad Elis saslima, tad Vlada nebija Latvijā, tad vēl kas. Tad nu beidzot norunājām tikšanos ar ģimenes ārsti, kura, atkal man par brīnumu, sniedza trenerei tiešām labu manas meitas novērojumu un ieteica sfēras, uz kurām būtu jāstrādā.
Tad nu pagājušajā piektdienā devāmies cauri visai Rīgai, aiz t/c Dole, kur parkā satikāmies ar Vladu un viņas diviem melnbaltajiem, burvīgajiem borderkollijiem. Suņi ir speciāli apmācīti un sertificēti. Sākumā Elīza tikai apskatīja suņus un nedaudz paglaudīja. Viņai bija ļoti slikts garastāvoklis un gribējās visu laiku kašķēties. No sākuma suņi skraidīja pēc kociņa, tad tika izvilkta bumbiņa, ko Elis arī labprāt meta prom un suns nesa atpakaļ. Tā nedaudz viņi paspēlējās. Nākošais uzdevums bija mest bumbiņu ar tādu kā garu karoti, tas bija pagrūti, jo bumbiņa "karotē" bija jāiestiprina, tad jāatvēzējas un jāmet.
Nākošais uzdevums bija sunīšu barošana ar suņu barību, kuru jāņem bija ar karotīti, bet nu to darīju es, jo Elīza jau galīgi neko negribēja. Sajūsmu izraisīja tas, ka suns vārtijās:)
tad devāmies pašūpoties, jo pirmā nodarbība notika parkā, un tad sunīši mūs pavadīja līdz mašīnai un Elīza nedaudz paveda suni pie pavadas.
Visumā nodarbību vērtēju pozitīvi, jo kontakts ar suni tika nodibināts, neliela iniciatīva no pašas arī bija.
Gaidīsim, kāds būs rezultāts turpmāk!

Burti, burtiņi

Kā iemācīt bērnam burtus? Ir ļoti daudz metodes, kā tieši uzsākt bērnam burtiņu mācību, taču es pa Lieldienām konstatēju, ka mana meita ir apguvusi gandrīz visus burtus pašmācības ceļā, izmantojot aplikāciju iPad - Ābece HD. Tā ir interaktīva ābece latviešu valodā, kur uzspiežot uz dažādām attēla daļām bērnam atskaņo attiecīgo burtu un dažādus citus vārdus, kuri sākās ar šo burtu. Ierunājis ir arī bērns, kas var šķist ļoti saistoši. Mana meita ar šo ābeci spēlējās pati, spaidot burtus un klausoties un šādi pasīvi arī apguva zināšanas. Mājās pie sienas ir arī plakāts - runājošā ābece, tomēr tas interesē mazāk, jo ir diezgan grūti nospiest podziņas pie katra burta, lai atskaņotu tā nosaukumu.

Mācāmies zīmes

Tā nu sanācis, ka atkal ieraksti blogā nav bijuši veselu mūžību. It kā visu laiku kaut kas notiek, kaut ko darām, bet, iespējams, neko tik ievērojamu, lai padalītos ar to ar citiem.
Tā kā sasniedzām manā prātā pēdējo atskaites punktu, proti, piecus gadus, un pēc šīs dzimšanas dienas uz burvju mājiena Elīza runāt nesāka, talkā tika ņemta Go Talk programma, kartiņas un tas, ko esmu jau šeit aprakstījusi. No kā visu laiku vairījos, tās bija zīmes. Pirmkārt, jo šķita, ka bērns taču ar pirkstiem nevarēs izrādīt vārdu burtos, bet es maldījos, jo ir gana daudz zīmju, kur viens vārds ir viens žests ar visu roku, otrkārt - to dara nedzirdīgie, treškārt - nu kā es tā mērkaķošos. Kad biju savā galvā pelikānus apkarojusi par kartiņām, nākošā kārta pienāca pelikāniem par zīmju valodu. Uz to pamudināja arī trekns spēriens pa pēcpusi no vienas logopēdes puses, jo viņa gana nesmalkjūtīgi man to ieteica, tekstā - nepaslinkojiet un pamāciet. nekad neesmu apzināti slinkojusi lietās, kas uz bērnu attiecas, bet tas tā.
Tad nu mājās ķēros klāt pie resursu apzināšanas un atklāju mājas lapu zimjuvaloda.lv
Tur sadaļā videovārdnīca un ikdienā biežāk lietojamie vārdi var atrast žestus iesākumam.
Tagad ir atvērta mājas lapa http://www.spreadthesign.com/.
Elīzai zīmes "pielec"ātri. Tā kā viņa jau iepriekš pati sarunājās ar zīmēm, izdomājot tās pati, kas mistiski ļoti maz atšķīrās no īstajām zīmēm, tātad lietoja tās intuitīvi, tad šis mūsu ceļš ir tikai turpinājums.
kaut gan pirkstiņi un rociņas nav tik veiklas, vai arī saistībā ar koordinācijas problēmām, precīzi parādīt zīmes ir grūti, bet saprast var.
Vakar skatoties reklāmu , attēlā parādīja maizi un ar žestu pateica maize:)
Ar šo gribu iedrošināt vecākus saviem nerunātājiem piedāvāt zīmes, tā ir laba iespēja bērnam "sākt runāt".

Jūrmala ziemā

Iestājies mums tāds kā uzrāviena periods. Varam mierīgi izstaigāt veikalus-  bērns pie rociņas smuki (nu, gandrīz smuki), tas jau ir baigais sasniegums. Nav vairs krišanas zemē un citi joki. Šo nedēļu pat iztikām bez kartiņām un rīcības plāna. Tādēļ izdomāju, laiks saulains, jāaizlaiž līdz Jūrmalai, Jomas ielai, apskatīt aizsalušo jūru un pasēdēt kafejnīcā, kas manai princesei ir svētums.
Ērti novietojām auto pie pašas Dzintaru koncertzāles un, spītējot stiprajam vējam, uzgājām uz aizsalušās jūras. Man gan prieki bija daudz lielāki, Elīzu interesēja tikai tālumā pamanītās šūpoles. Bet nu krustiņu varam atvilkt - uz ledus uzkāpām, bildi uztaisījām. Devāmies šūpoties un pēc tam meklēt kādu vietiņu, kur sasildīties.
Pustukši, protams, smalkie restorāni, kur ne man pa kabatai, ne arī es uzdrošinos vest savu meitu pie klātiem galdiem ar vāzi un galdautu. Vienmēr šķiet, ka, ja bērns sāks klaigāt vai skaļi komunicēt, vai nosviedīs nazi uz grīdas, visi metīsies kaut ko pārmest. Labi, mani tarakāni galvā:)  Lai gan godīgi sakot, arī es negribētu, ka kāds sīcis man taurē ausī, ja es esmu uz smalku iestādījumu atpūsties aizgājusi.
Tad nu meklējām normālas kafejnīcas, ne sušī bārus un restorānus. Mazās ieskrietuves piebāztas līdz malām, kaut kā atmiņā palicis bija, ka pašas Jomas ielas sākumā varēja virtuļus iegādāties, sasolu virtuļus, aizvelku bērnu tādu gabalu, un...še tev! Tur atkal kāds mega smalks restūzis iebliezts. Blakus gan ir kūku veikaliņš, bet arī tur cilvēki 2 kārtās. Diez ko priecīga manējā nav, bet par mega kašķi arī neapmierinājums nepārvēršas. Ejam atpakaļ, jo turpceļā pamanījām čebureku ēstūzi. Tur gan ārā galdiņi un iekštelpa miniatūra ar letes tipa galdiem pie sienas, bet - nekas. Čebureku ēstūzis, kaut paplucis pēc skata, tomēr bija laba izvēle, jo sieviete ēdamo gatavoja turpat uz vietas, kas manai meitai sagādāja jauku laika kavēkli skatoties, kā arī bija ļoti pozitīvi noskaņota, neskatoties, ka Elis jau klusiņām nerunāja.
Uzkodušas savus karstos čeburekus, atlikumu paņēmušas līdzi maisiņā, devāmies uz mašīnu un meita aiz priekiem teciņus vien skrēja - ja vēderā kārums, prāts priecīgāks!
Rezumējums-  ziemā Jūrmala, konkrēti Jomas iela bērniem nedraudzīga. Pat kebabu ieskrietuve vaļā esot tikai vasarā. Protams, ja bērns ir kluss kā pelīte, tad jau var iestūrēt arī kādā smalkākā iestādē, kā arī, ja nauda gana, tomēr žēl, ka visa dzīvība kūsā tikai vasarā. Būtu forši, ja uz ielas tirgotu kā Vācijā karstmaizes ar desu, vai vafeles, kā Francijā un Beļģijā, vai pankūkas. Diemžēl no tā ne miņas.
Katrā ziņā - nelielais izbraukums bija izdevies, kaut arī zinu, ka sasolīt kafejnīcu meitai, esot Jūrmalā, vairs nav prāta darbs!

Kā kārtot asistentu

Manas peripetijas ar asistentu nu jau sāk pieņemt konkrētus apmērus un , nomainoties sociālajam darbiniekam, izrādās, viss ir diezgan vienkārši.

Taču, lai citi izvairītos no iespējamajām ķibelēm, daži ieteikumi.
1) Lai nokārtotu asistenta pakalpojumu sociālajā dienestā (tāda asistenta, kurš pavada no/uz nodarbību), jābūt bērnam vismaz piecus gadus vecam un VDEĀK izziņai par invaliditātes piešķiršanu, kā arī īpašo kopšanu. Šo izziņu ņemam līdzi.
2) Jābūt izziņai no mācību iestādes, ka apmeklē. Vēlams, kuros mēnešos, kuri brīvi.
3) Izziņām no visiem speciālistiem, kurus regulāri apmeklējat - ja tas ir kādā institūcijā, kā slimnīca, poliklīnika, veselības centrs - tad uz viņu veidlapas ar zīmogu. Ja pašnodarbināta persona - visi iespējamie diplomu numuri, pašnodarbinātās personas numuri, personas kodi, reģistrācijas apliecības utt. dokumentu atspoguļojums - par daudz nebūs.
4) Izziņā jānorāda laika posms, kādā bērnam paredzēts saņemt pakalpojumu, piemēram, līdz 2013. gada beigām, cik reizes nedēļā saņem pakalpojumu un var piemetināt arī kādēļ.
5) Izziņa no ģimenes ārsta, ka visi apmeklējamie speciālisti ir nepieciešami un cik ilgi nepieciešams tos apmeklēt.

Vēlams jau mājās sarēķināt, cik stundas nedēļā jums pa dienām tiks iztērētas.
Šajā linkā ļoti labi atrunātas tādas detaļas kā - vai maksā asistentam tikai par ceļā pavadīto laiku, vai arī par laiku, kad bērns tiek gaidīts no nodarbības un citas.

http://www.lm.gov.lv/text/2470

 Nedēļā pienākas arī 10 stundas, ko pavadīt ārpusmājas pasākumiem, par kurām nav jāsniedz atskaite.

Tad nu sarēķinām mājās, cik stundas nedēļā patērēsies un cik katrā dienā, ņemam papīrus un dodamies uz Sociem.

Iespēja formēt asistenta pakalpojumu ir arī mammai vai vecmammai uz sevi, ko vairums arī  dara. Ja jau ir zināms asistenta vārds uzvārds, būs jāzina arī personas kods (gadījumā, ja asistents nav iesnieguma pildītājs).

Kā viss notiek tālāk, uzrakstīšu, kad būsim tikuši procesā tālāk par dokumentu iesniegšanu!

Pašvaldības asistenti un nekārtības socos

Sen neesmu neko rakstījusi, taču kārtējo reizi pēdējās dienās saskaros ar "ļoti"sakārtoto sistēmu mūsu valstī un "atsaucīgiem"cilvēkiem, ka nevaru nerakstīt.
Nolēmu, tā kā bērnam ir pieci gadi, kārtot pakalpojumu - asistents, ko nodrošina pašvaldības sociālie dienesti . Respektīvi asistenta - pavadoņa pakalpojumu. Protams, ka es neloloju cerības, ka varētu atrast kādu personu, kura vēlētos par 1,20 h atbraukt pie manis, aizvest bērnu uz nodarbību, tad piem. 40. minūtes par velti pagaidīt un tad atkal vest mājās un tad par savu naudu doties savās darīšanās. tādējādi pavadot ceļā un gaidot daudz vairāk laika, nekā "strādājot". Kārtoju šo pakalpojumu uz savu mammu, kura ikdienā ar to arī nodarbojas, tikai nevaru viņai par to atlīdzināt. Tad nu nolēmām, ka būtu daži lati pie pensijas. Savācu izziņas no visiem speciālistiem, ko Elīza apmeklē, paņemu izziņu par īpašo kopšanu un devos uz Sociālo dienestu. Tā kā mana sociālā darbiniece esot slima, viņu aizvietoja cita. Kā tagad izrādās, nepilna gada laikā man nomainījās ilggadējā sociālā darbiniece uz citu, par ko es netiku informēta, uzzināju tikai faktu, ka nu dokumenti jākārto ar citu meiteni. Nu labi. tad šī cita meitene saslima uz ilgu laika periodu, bet neviens neizdomāja painformēt, ka viņa arī vairs nav mūsu sociālā darbiniece, bet nu jau man ir trešais sociālais darbinieks! Labi, aizmirstam par tādu naivumu kā to, ka sociālais darbinieks piezvanītu vai atsūtītu e-pastu par šādu asistenta pakalpojumu un iespēju mums to iegūt, aizmirstam par to, ka sociālais darbinieks painformētu mani apr to, ka jāiet nokārtot ikgadējie pabalsti, kas nu tiešām neturas galvā katru gadu, ikdienas lietās vienkārši aizmirstas, labi, štrunts. Tad nu esmu kabinetā, aizpildu iesniegumu un kad tiek sāktas pētīt manas izziņas no speciālistiem, izrādās, tās nekam neder, jo rehabilitācijas personas ir pašnodarbinātie, nevis institūcijas. Velti centos kaut ko ieskaidrot. Vēlāk saņēmu atzvanu par to, ka patiesi "skaitās" tikai bērnudārza apmeklējums un neskaitās, ja bērns iet pie logopēda, kurš ir pašnodarbināts. Ja viņš strādātu poliklīnikā, nu tad cita štelle. Bez tam par katru apmeklējumu būtu jāatskaitās ar čeku, un soc. darbinieks noteikti dosies kontrolēt, vai konkrētā dienā esam tajā nodarbībā, vai es bezdievīgi krāpjos, lai "izsistu"no valsts par 1-2 latiem nedēļā vairāk. Ok, lai jau nāk un pārbauda. Tikai nespēju iedomāties, ka soc. darbiniece tiešām sestdienā 10.00 brauks uz Baltezeru, lai pārbaudītu, ka mēs esam reitterapijā, vai pirmdienā 18.,00 uz Piņķiem, lai pārbaudītu, ka esam mūzikas terapijā.
Tad nu zvanīju LM(Labklājības Ministrijai), lai noskaidrotu, kurš no mums ir dīvains. Tur pagadījās tiešām ļoti atsaucīga darbiniece, kura paskaidroja, ka sociālie dienest interpretē likumu pa savam un pieprasa no vecākiem patiesi neadekvātas izziņas un pierādījumus, ka tiešām pakalpojums notiek. Ka skaitoties arī, ja asistents pavada bērnu pastaigā un uz veikalu, ko man soc. dienests norādīja kā vecāku pienākumu. Vecāku vai nevecāku pienākums, taču viņi nespēj saprast, ka man gan pastaigai, gan veikalam vajag līdzi to otro cilvēku, jo vienkārši bērna uzvedības īpatnības  pieprasa to, ka viens cilvēks fiziski ar to netiek galā.
tad nu zvanīju atkal sociālajai darbiniecei un iedevu LM telefonus, lūdzu, lai piezvana. Atzvanu nesagaidīju un zvanīju šodien pati. Nē, soc. darbiniecei esot ļooooti daudz darba un viņa nav atradusi brīdi piezvanīt, kā arī viņas priekšniece, tomēr nezvanot uz LM, esot atkārtoti paskaidrojusi, ka manas izziņas nederēs.
Bet iesniegt es varot, ja nevarēšot akceptēt, tad es saņemšot atteikumu. Jauki...Atteikumu, ka bērna asistentam apmaksā ceļu pie logopēda, ja pat LM darbiniece teica, ka asistenta pienākums ir aizvest pat pieaugušu cilvēku pie mīļākā, ja ir tāda vajadzība. Un man ir jāpierāda, ka ir labi, ja bērns apmeklē logopēdu!
Protams, no soc. darbinieces nopratu, ka akmens tiek mests arī LM dārziņā, jo LM neesot noorganizējusi apmācības kursus par šo jauno pakalpojuma veidu. Nē, nu forši jau ir vienam otru vainot, nevis pacelt klausuli un sazvanīties.
Tā nu ir mūsu mīļajā dzimtenē...Vienmeŗ jau var priecāties, ka nedzīvojam Indijā, kur bērnus izvaro, bet tomēr varbūt ir vērts vērst skatu uz ASV, kur ģimenei valsts piešķir 3!!!! asistentus?