Pirmā delfīnterapijas nodarbība

Juhuu, noteikti ir bezgala neinteresanti lasīt rakstus bez bildēm:) Apsolos laboties un vakarā no mājas PC salikt bildītes! Diemžēl man ir tikai pašas terapijas bildes...
Ok, tātad - mums piezvana administratore, iedod nodarbību grafiku. Jau Latvijā uzzināju, cikos būs paši delfīniņi, tad vēl pieskaņojam runas terapiju un masāžu. Uz delfīnterapiju jābrauc uz nulto viesnīcas stāvu ar liftu, vai var arī nokāpt pa trepēm. Līdzi ņemam dvielīti, čībiņas un peldpamperu. Mums izsniedz arī kuponus, kurus jāatdod apsargam, katru reizi vienu, lai zina, ka esam par nodarbību samaksājuši.
Nobraucot ar liftu lejā, tā durvis atveras tieši paŗģērbšanās telpā. priekšā jau ir bērniņi. Mums meitene iedod hidrotērpu, nelien virsū-nomaina, iedod lielāku:) Uzvelkam pampi, hidrotērpu, čības kājās, man jāpārģērbjas nav, dodamies meklēt baseinu, kur notiks nodarbība. Jau Latvijā zvanīja no Ukrainas un jautāja, vai Elīza varētu pati noturēties pie delfīna. teicu, ka nezinu, mums iedeva mazāko baseinu.
Nodarbība notiek kopā 2-3 bērniem. Treneri visi ir jauni, forši puiši, meitenes ir treneres delfīniem - katram puisim-delfīnterapeitam ir arī meitene, kura ar svilpīti komandē delfīnu un dod zivis par padarīto.
Mums tiek Ļoša - jauniņš, bet ļoti mīļš puisis, Elim viņš iepatīkas no pirmā acu uzmetiena. Pirmajā reizē baseinā būs Elis un vēl viens bērns. Trešā nav.Sēžam tādā kā tribīnē baseina galā un vērojam nodarbību, baseinā tādi lielāki puiši, turas pie delfīna spuras, uz rokām uzroči un peld apkārt baseinam - man liekas woow! Tad pienāk mūsu kārta - Elīza ar treneri dodas uz baseina galu, kur ir tāda kā platforma, aiz tās stikla siena un paveras skats uz jūru, no sākuma ir iesildīšanās, kad delfīnam met riņķi, bumbiņu, to glauda, delfīns izlec uz platformas:), pēc tam tiek novilktas čības un meita ar trenerīti dodas ūdenī. Tie saukts delfīns un pirmos apļus Elīza peld ar delfīnu un treneri - respektīvi-  viņa turas pie delfīna spurām, tas peld uz muguras, puncis gaisā, un treneris bērnu pietur un peld līdzi. Bet skatos, ka pavisam drīz jau manējā tiek pielikta pie delfīna un palaista viena pati. Man sirds dauzās - ja nu atlaiž rokas, ja nu sarijas ūdeni, ja nu, ja nu...Tomēr viss norit gludi, ar katru reizi saprotu vairāk, ka ar uzročiem rokās viņa noslīkt nevar, treneri ir turpat blakus un arī spirināties ūdenī Elis iemācās fiksi. Ūdens patīk, peldēt ar delfīniem patīk, bet dažreiz pusaplī meita palaiž rokas vaļā un ķepurojas pa ūdeni. kad ir papeldēts, treneris iemērc Elīzas galvu atmuguriski ūdenī, tā, ka ausis ir ūdenī, pie delfīna purniņa, īsti nesaprotu, bet laikam viņš izdod savas ultraskaņas, ko ar ausi nedzirdam. Trenerītis māk latviski skaitīt līdz trīs, iemācās teikt - malacis, bet viņi saprotas lieliski arī neskatoties uz to, ka Ļoša runā krieviski. Pēc papeldēšanas, delfīna paklausīšanās un atkal papeldēšanas Elis dodas ārā no baseina un ejam slaucīties un noģērbties. Meita priecīga un es lepna - mana mazā paveica visu lieliski un jau pirmajā reizē peldēja viena ar delfīnu kā lielie puiši:)

Delfīnterapija - iekārtojamies Nemo

Tad nu tā - esam izkāpušas no lidmašīnas, dodamies uz lidostu stāvēt rindā. Viss notiek diezgan lēni, mazajai nāk miegs un viņa riņķo apkārt pa lidostu, teritorija maziņa, īsti darīt nav ko, krustmāte stāv rindā, es skraidu pakaļ Elim. Pēc veselas mūžības pienāk mūsu rinda pie lodziņa, esam vieni no pēdējajiem, kuri iziet muitu. Uzreiz aiz tās ir koferu lenta, viss tāds ļooti padomisks, ne salīdzināt ar Rīgas lidostu. Labi, sekojam cilvēkiem, nonākam sagaidītāju zālē. Tagad jātiek pie takša, kurš mūs aizvizinās līdz viesnīcai, kurā jāpārguļ pirmā nakts.Klasesbiedrene man ir rezervējusi viesnīcu, iedevusi karti telefonam un takšu numurs saglabājusi kartē, tie arī ir uzrakstīti. Protams, ka satraukumā kaut kas noiet greizi, karte telefonā nestrādā, kamēr kjimerējos ap telefonu, klāt jau ir taksists, kurš piedāvājas aizvest. Nosauc summu, mēs parēķinam, priekš LV cipars diezgan ok, pieņemot, ka viesnīca nav tepat ap stūri,  viņš arī saka, ka esot kāds gabaliņš. Kā laika gaitā noskaidrojas, piedāvātā summa bija vismaz 2x, ja ne visas 3x augstāka, nekā normāli būtu, ja būtu taksi izsaukušas pa telefonu. No kļūdām mācās.Labi, iekāpjam taksītī, prātojam jau, vai mūsējais būs žigulītis, tie tur plaši pārstāvēti, nē, normāls ārzemju autiņš. Sākam braukt, krustmāte pārmij pāris vārdus ar takša šoferi, braucam, braucam, nevar jau saprast - vai brauc speciāli lokus, vai tiešām patālu viesnīca. Galu galā esam klāt, tumsa, saprast jau nevar neko. ieejam viesnīcā...Njaaaa...Back to PSRS. Detalizētāk nestāstīšu, jo uz lietu neattiecas, bet minēšu tikai tiešām īpašu faktu - tualetē mazajām darīšanām(nu, vai arī lielajām), pekas un caurums grīdā. OMG! Nākamā rītā jau agri lūdzam izsaukt taksi un braucam uz Nemo, lieki piebilst, ka salīdzinoši ar iepriekšējo dienu samaksājam smieklīgu summu. Kad veiksmīgi esam klāt, konstatējam, ka esam divas stundas vai pat vairāk par ātru. Ienesam koferus, dīdamies apkārt, īpaši mūs neviens neievēro, kad pēc krietna gaidīšanas laika tiekam pie runāšanas, recepcijas puisis nevar atrast mūsu apmaksāto rēķinu, man ir līdzi tikai kopija no ziedot.lv, viņš sola līdz mūsu iečekošanai visu noskaidrot, taču istabiņu mums nepiešķirs, jāgaida tās divas stundas. Ok, neko darīt, palūdzam, vai varam atstāt somas, saprotam, ka esam uzvilkušas pārāk biezas drēbes, arī peldkostīnus no somām neizvilkām. Ejam klīst pa apkārtni, ļoti karsts...Ceram, ka visi rēķini atradīsies un derēs. Nedaudz skumji, ka ar apkalpošanu viņiem tā pašvaki, galīgi neieinteresēti tie cilvēki pie "letes". Aizejam līdz pludmalei, cilvēku ka biezs, sastopos ar pirmo šoku - gaidīju Latvijas plašās kāpas, bet tā vietā šaurs zemes strēķītis ar pludmales smiltīm. Ap viesnīcu notiek remonts, kaut arī tā ir pašā jūras krastā, jēga no tā maza. Tad seko gabals "pludmales", kur  cilvēki tikai guļ uz betona krasta nostiprinājumiem un sauļojas un lec ūdenī, tad ir minētais īsais smilšu strēķis. Cilvēki guļ pārsvarā plastmasa krēslos, kurus var izīrēt, var izīrēt arī lietussargus. Meita laužas ūdenī un saslapina veiksmīgi drēbes, maiņas apģērba līdzi nav. Kā vēlāk izrādās, tā arī bija mūsu pirmā un vienīgā reize, kad ūdens tika tik ļoti iekārots. Visapkārt cilvēku burzma, visi ēd, smēķē turpat uz vietas, turpat arī nomet izsmēķus. Smiltis ir pilnas ar gliemežvākiem un cigaretēm. Apkārt staigā pārdevēji, kuri pārdod ceptu kukurūzu, kukurūzas nūjiņas, garneles, žāvētas zivis, alu. Dzert pludmalē - tas tur laikam skaitās stilīgi.Saprotam, ka cik ilgi saulē cepināsies, īpaši ja kājās džinsi. Ejam staigāt, pludmale ir kalna pakājē, pa mūra kāpnēm dodamies kalnā augšā izpētīt apkārtni. Meita veic savu pirmo varoņdarbu - pie delfīniem nemaz neesam bijuši, bet viņa sākt kāpt pa kāpnēm uz pakāpieniem pārmaiņus liekot vienu un otru kāju. Wow! iedarbojas laikam, jau gaiss. Kad esam novazājušās apkārt, nolemjam aiziet paēst. Atrodam picēriju. Puisis tajā ir ļoti laipns, iestiprinamies un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ceļā uz Nemo nokļūstam suvenīru tirgotāju paradīzē. Dodoties uz pludmali un automātiski arī uz Nemo, ceļa abas puses ir nosētas ar kioskiem, kur tirgo visu - smilšu mantiņas, peldpūšļus, krelles, kleitas, rotaļlietas, magnētiņus utt. Un katru reizi, kad jādodas uz centru vai parku pastaigāties, nākas vai nu iet lielu līkumu, vai lauzties cauri suvenīru jūrai.
Esam atpakaļ viesnīcā, ar rēķinu viss ok, mūs aizved uz istabiņu. Viesnīca pārsteidz ar patiesi Eiropejisku interjeru, viss ir ļoti skaisti. Istabai ir arī balkoniņš, skats uz jūru UN uz būvlaukumu!!!!! neviens jau nepabrīdināja iepriekš, ka lielākā daļa viesnīcas ir celtniecības stadijā un rehabilitācijas "bonuss"ir urbju skaņas un citi ar celtniecību saistīti trokšņi no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai gan - otrā pusē koridoram istabiņas ir bez balkona un logi ir uz delfīnšovu. Tas notiek dienā vairākas reizes, ir dienas, kad arī naktī...To es tiešām negribētu!!!

Iekārtojamies, atrodam mazu ledusskapīti:) Gulta gan tikai viena-  laulību. Krustmāte gulēs uz izvelkamā krēsla. Gultasveļa papildus jāprasa, jo ir tikai viens komplekts, kas domāts gultai. Ok, ja brauc vīrs un sieva, bet ja nu mamma un aukle? vai mamma un oma? Tad, laikam, jāņem dārgie numuriņi, kuros ir pat džakuzi istabas vidū. Sākam izkrāmēt koferus - mūsu delfīnterapija var sākties!

Dodamies uz Odesu Nr. 1 - Ko ņemam līdzi.

Palēnām pienāk arī vasara, jūlija mēnesis un mēs sākam kārtot somas. Pirmkārt jau jāuztaisa Elīzai pase, vecā vairs nav derīga. Ejam uz 2. pasu daļu, taisām bildi. Diezgan grūti piedabūt manējo nosēdēt uz krēsla un nesmieties! Dīvaini noteikumi, viņiem uz pasēm nedrīkst būt smaidoši bērni, bet manai meitai tas pasākums šķita varen uzjautrinošs. Labi, ka neraudāja, jo apšaubu, ka nojaudājies bērns tiktu bildēts. No 3x izvēlamies mazāk smejošu bildi. Man pasē Elīza ir ierakstīta, tad jau atliek tikai sagaidīt gatavo pasi un iepirkt nepieciešamo ceļam. Esmu sagatavojusies, ka būs karsts(bet nevarēju iedomāties, ka TIK karsts), sev drēbes ņemu līdzi pašu minimumu, tomēr kā aita paņemu līdzi šo to siltu, jo LV valda spelgonis, salīdzinot ar to, kas sagaida mūs Odesā. Arī Elim nevienas siltākas drēbes nesavajadzējās, jo karsts jūlijā tur ir pat naktī un negaisa laikā arī. Krustmāte ņem līdzi mini elektrisko tējkannu, tosteri, sausās zupas un putras, kafiju, tēju, rupjmaizi, iesākumam dažus actimel. Sataisamies pirkt uz vietas.Un uz vietas tiešām pieejams ir viss, pilnīgi viss. Elim paņemu ūdens pamperus, jo uz to brīdi uz poda vēl negājām, iesākumam parastos pamperus. Ar leilajiem izmēriem tur uz vietas gan pagrūti, šķiet izpirkām visus tuvākajā perimetrā :) Dvieļi līdzi nav jāņem - viesnīcā viss ir. Peldkostīms mazajam vajadzīgs tik daudz, cik uz viesnīcas jumta tusēties vai pie jūras.Bet nepieciešamas gumijas čībiņas. ideāli ir krokši, mums bija iešļūcenes, tās meita veiksmīgi lidināja baseinā :) Pie defīniem visus ietērpj hidrotērpos. Taču ja kāds grib, var arī bez hidrotērpa, tad vajadzēs peldkostīmus. Vēl mums līdzi ir nazis, karotes, krūzītes, mazas bļodiņas(jo taisamies ēst pašas par saviem līdzekļiem), sauļošanās krēms gan pirms, gan pēc (bērnam tā arī praktiski nevajadzēja, jo tupēja pārsvarā istabā, bet par to vēlāk). Viesnīcā ir pat zobu birstes numuriņā un maza ķemmīte - ja nu aizmirstas. Halāti ir un arī istabas čībiņas visu laiku maina.
Meitai nopērku mazu mugursomu uz riteņiem ar domu, kur ielikt viņas mantas un lai viņai ir ar ko nodarboties-vilkt, jo mums ir klikšķis uz visu ar riteņiem. Finālā tā pat vilktu to somu vai nesu uz pleca es, taču tā ir laba alternatīva parastajai mugursomai, jo bērns tiešām var šad un tad pavilkt. Ņēmām vienu iečekojamo koferi un tad tā mugursoma uz ritentiņiem(ja interesē, nopērkamas t/c Origo, veikals 2. stāvā gandrīz pretī vilcienu sarakstam) un mans rokas bagāžas koferītis.
Paņēmām līdzi arī zāles - noderēja pretcaurejas zāles, taču meitai uzmetās alerģija no odiem(oo, tie istabā ir pa pilno, ja tur logus vaļā, bet jāprasa personālam līdzeklis pret tiem mošķiem) un zāles pret to dabūjām vietējā aptiekā.
Vēl par sagatavošamās darbiem - ir ieteikts vest bērnu pirms tam uz baseinu. No savas puses iesaku (nezinu tikai kā), pamēģināt tikt pie sālsūdens. Redzēju vienu bērnu, kuram uzmetās alerģija no jūras ūdens, ko lieto arī delfīnbaseinos - viņam terapiju aizliedza un izskatījās baisi:(((
Iesaku paņemt līdzi lietas, ar ko darboties bērnam - it kā tagad viņiem esot jābūt bērnistabai, bet vasarā vēl nebija nekas, ar ko nodarbināt mazos viesnīcas līmenī, ja neskaita burbuļvannu un baseinu uz jumta un Tv istabiņā. protams, var nopirkt gan peldvestes, smilšu rotaļlietas u.c. visneiedomājamākās pludmales lietas, bet kāda savējā rotaļlieta, grāmatiņa u.c. var tikt paķerta līdzi, ja nav luste baigi pirkt kaut ko uz vietas.Ārpus viesnīcas izklaides ir, bet par to nākošajās daļās:)Tātad-  reiss vakarā, nopriecājos, ka kā iekāps lidmašīnā, aizmigs un būs mierīgs lidojums. Tomēr lai sagaidītu lidojumu nemaz tik viegli neiet, kad nekas no piedāvātā nešķiet gana garšīgs un pie jaunajiem iespaidiem pierasts, ir grūti. Tagad zinu, ka kamēr vien var, dotu spēlēties ar telefonu - skatīties multenes, klipiņus, filmiņas. Uz to brīdi bija vēl pogu telefons, tā ka šis prieks atkrita. Rinda ir, bet diezgan ok tiekam lidmašīnā. Mums līdzi ir sūkājamas ledenes-iedodu meitai, lai sūkā un nekrīt ciet ausis. Man ir paveicies, pavisam drīz viņu pievar miegs un guļam abas. Nav ne kliegšanas, ne bļaušanas. Pamostamies - drīz jāizkāpj. Ir divi naktī, tumsa un mums priekšā gara rinda lai izetu muitu:)

Gatavošanās delfīnterapijai - ejam uz ziedot.lv

Kaut kā tā sanāca, ka savu pirmo delfīnterapijas pieredzi ieguvām salīdzinoši vēlu - tikai šajā vasarā, kad Elim bija jau 4,5 gadi. Tā kā šis priekš nav no lētajiem, tad ausīs man teksti par braukšanu pie delfīniem bija nonākuši no dažādām pusēm, taču nevarēju saņemties un doties uz ziedot.lv. Kaut kā šķita, ka citiem bērniem dzīvības jāglābj - ko es te ar to, ka mans bērns "tikai"nerunā. Protams, ka nav jau tikai nerunāšana, bet uz smagu sirds operāciju, piemēram, fona, likās, ka ka ar mums neviens nerunās. Galu galā, savas radinieces atbalstīta, izpētīju ziedot.lv mājas lapu, izpētīju internetu un nospriedu, ka došos uz Odesu, uz Nemo delfināriju- ŠEIT. Kādēļ? Tiešie reisi(izrādās tomēr, ka tikai vasarā,bet to es uzzinu tikai Odesā) , piedāvā all included - nav tātad jāsaspringst, kur dzīvosim, kā nokļūsim pie delfīniem, delfīni turpat, nav nekur jābrauc ar busu, arī neprasa tulkotu papīru kaudzes un salīdzinoši nav tas dārgākais pasākums.
Izdrukāju ziedot.lv pieteikumu anketu  ŠEIT, aizpildīju, sagatavoju pārējos papīrus un kopā ar radinieci devāmies uz ziedot.lv biroju, iepriekš sarunājot tikšanos ar Rūtu Dimanti. Viņa ļoti atsaucīgi pieņēma iesniegumu, uzreiz kliedējot bažas, ka ar mani neviens nerunās, jo vajadzība jau nav TIK nopietna. Fuuu! Attieksme tiešām pretimnākoša un laipna, aizpildu vēl pāris papīrus un varam doties. Drīz vien ar mani sazinās, pasaka, ka Elīza ir ielikta 2011. gada Eņģeļu pasākumā. Nav gan kā vadošais bērns, ir vienkārši sarakstā. Okiiii...saraksta pašā apakšā. Baisi man negribas reklamēties, joprojām iekšā dzīvo kaut kāds  - oi, nu kaut neviens mani neatpazītu. Stulbi, ne? O, tā arī bija viena no domām, kāpēc bremzēju iet uz ziedot.lv - nāksies publiski visiem pateikt-  ok, man ir bērns ar īpašām vajadzībām. Un - so what? Bet līdz šādai atziņai bija jānokļūst. Tātad - gaidām eņģeļu pasākumu. Neviena neko diži nesaku, tikai tuvākajiem draugiem. Sanita Endzele no ziedot.lv mani uzrunā un jautā, vai būtu ar mieru eņģeļu pasākumā pateikt pāris vārdus par mūsu vajadzību. Protams, ar prātu saprotu, ka tas palīdzēs vākt naudu, bet iekšā ir tās - oh... no. Tomēr piekrītu.
Paralēli sarakstos ar Nemo. Ziedot.lv , pirms viņi mūs ņem rindā, vajadzēja konkrēti zināt, kad un kur mēs brauksim. Palūdzu labam draugam pārtulkot pieteikšanās anketu krieviski ŠEIT, savadu datus elektroniskajā formā un nosūtu. Ļoti ātri ir atbilde un sākam pārrunāt, kādus pakalpojumus man vajag-  transfēru, dzīvošanu, terapiju, gribu arī masāžu un runas stimulāciju. Vienojamies par datumiem jūlijā ( wrong, kļūda...bet par to vēlāk). Varu arī pateikt ziedot.lv uzreiz, ka mūs ņem. Atbildes no Ukrainas puses ātras, sākumā lūdzu kolēģiem rakstīt e-pastus krieviski, pati krieviski nerakstu, beigās pāreju uz angļu valodu - es rakstu angliski, viņi man krieviski, visiem ērti:). Nolemju, ka lai ietaupītu ziedotāju līdzekļus, ēšanu neņemsim, ēdīsim pašas. Braukšu kopā ar krustmāti - var ņemt līdzi vienu personu. Ideāli, es ar savējo viena galā netiktu nemūžam. kritēriji mani līdzbraucējam - runā labi krieviski, māk peldēt(kā izrādās, to nemaz nevajadzēja), spēs izturēt manu bērnu:) Krustmāte parakstās...
Drīz vien pienāk arī eņģeļu pasākums Tv. Atbalstam ņemu līdzi bērna auklīti, mājās fiksi pārveidoju frizūru, lai maksimāli kļūtu neatpazīstama(dumja, zinu), uzmālējos, dodamies. Pasākums notiek operas mazajā zālē. Aizbraucam un saprotu,ka mājās atstājusi esmu pārvelkamās kurpes, daaa...Nu neko. Jācer, ka kājas nefilmēs. Satraukums tāds, ka sirds pa muti lec ārā - man nav ne jausmas, ko teikšu. Nerunājot par to, ka 100x apsvēru, kā lai no tā izvairās. Bet nu esmu tur, kur esmu un atpakaļceļa vairs nav. Tiekam ievestas zālē, uz skatuves sēdēs tie vecāki, kuriem bērni ir "lokomotīves", pārējiem vecākiem ierāda zālē pirmās vietas. Drausmīgi karsts. Satraukums ārprātīgs. Sākas filmēšana. Viss jau nereāli emocionāli, mazie bērniņi, kuriem vajag palīdzību, arī spožajās skatuves gaismās cīnās kā varoņi ar miegu. Pa vidu stāstiem koncertē mūziķi. Ik pa mirklim tiek sniegtas atskaites, cik naudiņa savākta. Gaidu savu kārtu ar drūmu nolemtību un šausmām, ka nespēšu neko sakarīgu pateikt. Ok, Sanita noinstruē, ka pēc šis pauzes būs filmēšana arī man un vēl citām mammām, jānosēžas pirmajā rindā. Beidzot arī mani nointervē - īsi pasaku, kāda man problēma, ko vajag un fū, viss. Draudzene pēcāk teica, ka esot izskatījusies ļoti mierīga. Mīļo stundiņ, un kas man iekšā darījās?!
Pasākums beidzas pavēlu, tagad atliek tikai gaidīt, vai visa naudiņa tiks savākta, jo uzreiz pēc pasākuma arī sazinos ar ziedot.lv un viņi saka, ka naudas vākšana turpinās, vēl nav visa, bet jāgaida. ļoti turu īkšķus. Drīz vien saņemu apstiprinājuma zvanu, ka varam braukt, naudiņa ir! Jējjj, paldies labajiem cilvēkiem! Būs gan par ceļa izdevumiem jāpiemaksā. Tiek pasūtītas biļetes no viņu puses. Man jāizpēta datumi, jāpasaka reisa numuri un ziedot.lv rezervē. Beigās tomēr mums jāpiemaksā nebūs nekas. Tas ir ideāli, jo savas stulbības dēļ esmu rezervējusi terapijas viesnīcu tā, ka sanāk vienu nakti no ielidošanas un divas pēc terapijas pavadīt kaut kur citur. Tas jāapmaksā būs pašiem. Un vēl taču par ēšanu arī maksāsim pašiem. Tātad - lidmašīnas biļetes man tiek atsūtītas uz e-pastu, ar Nemo viss sarunāts - tagad gaidām vasaru!

Folla diagnostika

Tātad - atveram blogu ar pavisam svaigu piedzīvojumu no vakardienas - došanos uz Folla diagnostiku.
Sāku ar sākumu:) Pirms kāda laika uzsāku līdzekļu vākšanu atkārtotam delfīnterapijas kursam ar ziedot.lv palīdzību, šajā sakarā izsūtīju saviem kontaktiem draugiem.lv vēstulīti ar lūgumu palīdzēt. Atsaucās arī kāda sieviete, kura piedāvāja iespēju Elīzai par brīvu veikt Folla diagnostiku. Šad tad iepriekš šo terminu dzirdējusi biju, ieteica to mums arī karsto smilšu terapijā, ko kādu brīsniņu apmeklēju. Ok, ja jau par brīvu, tad jau izmēģināt var. Palasījos internetā komentārus - nekas briesmīgs, bet var noteikt, vai kāds no iekšējiem orgāniem nav bojāts. Pa telefonu sarunā sieviete jau pabrīdina, ka ģenētiskās saslimšanas izārstēt gan piedāvātais ārsts izārstēt nevarot(homeopāts), taču varot pārbaudīt, vai nav kāda cita problēma. Ok, ģenētiska saslimšana mums nav, autisma iezīmes traktēju kā meningoencefalīta sekas, antibiotikas pačkātas iekšā ir bez jēgas, dosimies. Sarunājam datumu, jāaizbrauc tik kā līdz Siguldai. Izlasu firmas mājas lapu - par ārstu ļoti labas atsauksmes-darot bez maz vai brīnumus. |Izskatās, ka baigā kaktu iestāde arī nav. Ok, pa telefonu vēl kundze pabrīdina, ka jāvar bērnam nosēdēt mierīgi pusstunda. Ņemsim līdzi kompi ar multenēm.
Pienāk attiecīgā diena. Pieceļos, paskatos pagalmā un saprotu, ka esmu pilnīga blondīne-mašīnu iepriekšējā dienā atstāju pie darba. Ok, ko darīt,brauksim ar trolejbusu un tad tālāk ar auto. Elis nekādu lielu pretestību neizrāda, nedaudz tikai rāda uz roku un "jautā"vai nedurs ar adatu, nomierinu, ka nekas sāpīgs nebūs. Ārā līst un iekšā tāda nepatīkama sajūta. veiksmīgi tiekam līdz centram, sab. transp. arī mana princese uzvedas godam. Līdzi mums ir rotaļu ar baterijām darbināms zirgs, kurš zviedz, tas novērš uzmanību no iespējamās īgņošanās. Tiekam līdz auto un saprotu, ka mans blondums izpaužas pilnā sparā - atstāts pagrieziens, līdz ar to akumulators tukšs. Kaut gan līdz vizītei 2h, sāku lēnām panikot. Neieslīgšu sīkumos, bet 40 minūtes apvadam mēģinot iedarbināt auto. Meita turas kā varonis-nav histērijas, nav panikas, jeeejjj!!! BEIDZOT auto ir piedarbināts un pusstundā jāaizlido līdz Siguldai no Rīgas centra, nereāli...Tomēr braucam.
Diezgan veiksmīgi atrodam vajadzīgo ēku, tikai ar vienu zvanu jau augstāk minētajai sievietei! Nomaldamies, ieejam nepareizajās durvīs, oki, ejam uz otru ēku, uzkāpjam otrajā stāvā. Tā kā kavējam, pirms mums jau iegājis cits pacients. Nu nekas, normāli. Pieņemšanas telpa maziņa, bet gaumīgi iekārtota, sieviete laipna, ir stūrītis bērniem ar galdiņu, mantām. Elīza jau sāk satraukties, bet darbiniece tiešām ļoti saprotoša un atsaucīga - ļauj pat manējai pasēdēt viņas datorkrēslā un ar to pabraukāt apkārt. Painformē mūs par aptiekā nopērkamo zivju eļļu nelabumu, labās esot eļļas no laša, haizivs un vēl vienas zivs(neatceros, goda vārds), bet sliktās esot no mencām. Mājās izpētu mūsējo - nav ne vārda no kādām zivīm taisīta.
Veras durvis un varam iet iekšā. Elis godīgi ieiet un apsēžas. Ārstam uz galda priekšā portatīvais kompis, pie tā pieslēgta maza kastīte ar diviem vadiņiem, viena vadiņa galā tāda kā metāla aproce, ko uzliek uz vienas rokas plaukstas, otru roku ārsts ņem savā un uz pirkstiem un starp pirkstiem pieliek tādu kā metāla zīmulīti, kas ir otra vada galā. Nekas sāpīgs. Pirms tam ārsts pajautā sūdzības, izklāstu problēmas sakni - nerunā, izslimoja to un to, uzvedības problēmas, par autismu gan neminu neko. Ieslēdzu savu PC, uzlieku multeni, procedūra var sākties. Ārstam vienā rokā cimda - tajā tur bērna roku.Elim no sākuma vairāk interesē, kas notiek ārsta datorā, ne mūsējā. Beigās jau pieslēdzas, tomēr baigi turēt rokas mierā arī nav vēlme, jāņem klēpī un jātur rokas, lai ārsts var gar tām čubināties.Prieku manējā par to neizrāda, mēģina izrauties, kad nesanāk, sāk spļaut.  Omg... Multene mums beidzas 10 min laikā, arī izmeklējums galā. Elis var doties uz priekštelpu pie omas, man ārsts paziņo, ka ar iekšējiem orgāniem viss ok, izmaiņas esot smadzenēs. Protams! Saka, ka dos homeopātisku līdzekli, ieber no lielas burkas, kas stāv uz palodzes graudiņus, noinstruēt to "ēšanu". Lapu, kur saraksta , laikam, mērījumus, (rakstīts rokrakstā, vēl neizpētīju), jāņem līdzi un jānāk pēc diviem mēnešiem. Brīnumus nesola. saka - nu varbūt graudiņi palīdzēs salīdzsvarot nervu sistēmu. Iepriekš tika minēts, ka var notestēt, vai lietotās zāles un vitamīni der konkrētam cilvēkam, es vārgi iepīkstos, vai lietotās zāles varam lietot, dakteris saka, lai tik lietojam, neko netestē. Iespējams, ka dēļ kavējiena, nav noskaņots ar mani ņemties vēl papildus, varbūt nebija sajūsmā par manējās apspļaudīto galdu. Whatever, dodos uz priekštelpu, darbiniece mums vēl uzdāvina Tereško tēju, mājās izmēģinājām - garda. Pierakstāmies pēc diviem mēnešiem un dodamies atceļā uz Rīgu.
Kādi iespaidi? Viss notika ātrāk kā domāts, no vienas puses labi - manējā neizbesijās, no otras - neko jaunu arī neuzzināju. Vai ticu homeopātiskajiem graudiņiem - tad jau manīs. Nedomāju, ka notiks brīnums, but - you never know:)
Katrā ziņā - dāvinātam zirgam mutē neskatās. Supper, ka mūsdienās piedāvā arī kaut ko par brīvu medicīnas pakalpojumu ziņā, pat ja tas ir veids iegūt jaunus klientus. Kaut gan jāsaka, ka mammas ar bērniem pie viņa plūst straumēm un rindas tiešām garas. Informēšu par turpmākajiem piedzīvojumiem šajā sakarā.

Par mums

Sveiki, manā blogā. Mani sauc Daiga un esmu mamma, nu jau piecus gadus, burvīgai meitiņai Elīzai. Jau no dzimšanas brīža mūsu attiecības vienai ar otru un apkārtējo pasauli ir savādākas, kā daudziem citiem vecākiem - Elīza ir īpašais bērns. Pēc smagām dzemdībām un intensīvajā terapijā pavadītā laika atklājās, ka mazulītei ir meningoencefalīts-smadzeņu un to apvalku iekaisums. Tad nu šīs ļaunās slimības sekas arī noteica mūsu dzīves turpmāk.
Šo piecu gadu laikā ir piedzīvots daudz kas, gan pozitīvs, gan negatīvs, kad mani pamudināja uzsākt sava bloga izveidi galvenokārt, lai dalītos savā pieredzē ar citām mammām, kurām mūsu pieredze varētu būt interesanta un noderīga.
Esmu nolēmusi pastāstīt gan par jau piedzīvoto - delfīnterapiju, gan dažādām kopīgi izmēģinātām izklaidēm un terapijām, lai informētu gan īpašo bērnu mammas, kur un kā sanāk doties ar nerunājošu bērnu, kura uzvedība mēdz atšķirties no vispār pieņemtiem standartiem, gan pastāstītu, kādas ir mūsu izmēģinātās terapijas, piemēram, plānoju kanisterpiju, gan piedzīvoto bērnudārzā, ikdienā un tā tālāk!