Tātad, vai tiešām šī diēta ir tik sarežģīta? Nedaudz ieskats mūsu ēdienkartē.
Brokastis
a) putra - vai nu bezglutēna auzu pārslas, vai griķi, rīsi, polenta, vārot pieliet klāt mandeļu vai rīsu pienu.
b) bezglutēna brokastu paŗslas ar mandeļu/rīsu pienu
c) Gfcf maize ar Gī sviestu ar avokādo, tomātu, gurķi, vārītu gaļu u.c.
Pusdienas
a) veģetārs sautējums no dārzeņiem vai arī sautējums no dārzeņiem ar vārītas gaļas gabaliem
b) zupa (dārzeņu/gaļas)
c) bio gaļas kotletes ar rīsiem/griķiem/kartupeļiem
d) gf makaroni ar pašgatavotu tomātu mērci (var sasaldēt un tad izmantot pa druskai gatavojot )
e) kartupeļu putra ar kotletēm/zivi/sautētu gaļu/bio sardeli bez glutēna/piena un citām piedevām pirktas Kalnciema ielas tirdziņā
+ tomāti, gurķi, salāti ar sojas krējumu
Vakariņas (problemātiskākā ēdienreize, kādreiz varēja iedot biezpienu ar maizi, jogurtu :( )
a) Sojas jogurts ar augļiem
b) putra ar augļiem vai uzputota polenta ar zemenēm ala uzpūtenis
c) pankūkas no gfcf miltiem
d) sviestmaizes
e) kāda putra
Pa starpu ēdienreizēm ir sviestmaizes, žāvētie augļi (te gan jāuzmanās, jo daudzus, izrādās, apkaisa ar miltiem, lai tie neliptu), svaigi dārzeņi, ogas, augļi.
Dzer jau no sākta gala tikai ūdeni vai svaigi spiestu ogu sulu.
Našķos iedodam pa kādai gumijkončai no bioveikala, banānu, cepumu vai galeti ar pašgatavotu zemesriekstu sviestu.
Šis tikai tāds ļoti aptuvens ieskats bez speciāli gatavotiem ēdieniem no īpašām receptēm, līdz tām vēl 2 nedēļu laikā neesmu tikusi:)
Taču apsolos cītīgi sarakstīt to ēdienu receptes, kurus gatavojam, arī maizītes.
trešdiena, 2013. gada 10. jūlijs
GFCF(bezglutēna, bezkazeīna)-diēta, kā sākām
Mans ceļš līdz šai diētai bija ilgs, pagāja tiešām vairāki gadi, kad biju tai gatava. Sākotnēji man šķita, ka nevajag dot vienkārši balto miltu produktus, pārsvarā ēdām rupjmaizi, graudu maizi, piena produktus lietojām uz urrā, izņemot pašu pienu, ko Elīza negribēja dzert un gastroenterologs arī ieteica nelietot, jo pūtās vēders.
Ik pa mirklim par šo diētu padzirdēju, bet uzskatīju, ka tās ir muļķības, bērna spīdzināšana un noteikti kaut kas nereāli grūts.
Tad nu šogad, aizbraucot uz Odesu, satiku mammu, kura to gadu jau darīja un teica, ka bērnam milzīgs progress, neiroloģe arī ieteica pamēģināt. Atbraucot mājās palasīju netā veiksmes stāstus un nodomāju - jā, to mēs arī varam! Domāju, ka būs grūtības ar mammu, bet viņa uztvēra visu ļoti saprotoši.
Tad, kā mēs sākām. Parasti iesaka
a) atteikties no piena produktiem - piena, siera, biezpiena, jogurta, saldajiem sieriņiem, desertiem u.c. Kā arī no produktiem, kur piens ir iekšā.
b)Atteikties no glutēnu saturošajiem produktiem - kviešiem, miežiem, mannas, makaroniem, visas maizes, bulciņām utt.
c)Pārbaudīt visus medikamentus, zobubirstes, plastelīnu, vai nav glutēns.
d) Izslēgt jebkādu saskarsmi ar glutēnu un kazeīnu - lietot bērnam citu pannu, katlu, dēlīti maizei, galda piederumus.
Tā kā nolēmu, ka ja jau jāatsakās, tad labāk uzreiz no visa, jo maizē jau arī ir piens iekšā.
Tad sekoja gājiens uz bio veikalu brīvības ielā Zaļā govs un Rimi diētas preču sadaļu. Lietas, ko iegādājām startam:
1) bezglutēna, bezkazeīna makaroni
2)bezgtlutēna auzu pārslas - LABOTS-auzu pārslas ir strīdīgs produkts, tomēr ASV tās neiekļauj atļautajos produktos.
3)bezglutēna brokastu pārslas ( kurās nav auzu pārslas sastāvā)
4) mandeļu piens tetra pakā
5) gfcf želejkončas
6)gfcf končas uz kociņa
7) bio raugs sausais
8) agars-agars (želantīna vietā)
9) gfcf maizes maisījums
10) sezama sēklas un sēklu maisījums maizei
11)gfcf cepumi
12) sojas jogurts
13)rīsu un kukurūzas galetes
14) gfcf maize (sākumam, tagad cepu pati)
15)sojas skābais krējums
16)polenta(mannas vietā, var uzkult arī debesmannu)
17) bio vaniļas cukuru
18) gfcf pudiņu maisījumu (vēl nav pagatavots)
19) ķiploku, sīpolu sāli
20) turku zirņus
21) JAUNU BLENDERI :)
22)prebiotiķus
Šķiet, tas arī viss, plusā vēl rieksti, piemēram, Indijas, no kuriem var pagatavot smēriņus uz maize.
Protams, tas nav lēti, protams, nav 100% pierādījumu, ka šī diēta palīdz hiperaktivitātes, autisma un uzmanības deficīta gadījumos, BET es nolēmu tomēr pamēģināt.
Pirmās dienas Elim viss garšoja un bija interese eksperimentēt ar ēdienu. Tagad jau sāk smādēt manus smēriņus:) Pa šo laiku nav īdējusi par sieru, biezpienu, sieriņu Kārums un jogurtu. (jo ēd sojas jogurtu, pat neatšķirot, ka nav "īsts").
UZMANĪBU - tā kā arī sojas produkti to līdzīgo īpašību glutēnsaturošajiem graudiem dēļ var izrādīties alerģiska, jālieto uzmanīgi. Tas pats attiecas arī uz kukurūzu, kaut arī pašos pamatos šiem diviem produktiem ar bāzes gfcf diētu nav saistība. Bet viss dzīvē ir saistīts:) Un gfcf diēta ir tikai tāds pamats, uz kā audzēt tālāko diētas māju!
Ik pa mirklim par šo diētu padzirdēju, bet uzskatīju, ka tās ir muļķības, bērna spīdzināšana un noteikti kaut kas nereāli grūts.
Tad nu šogad, aizbraucot uz Odesu, satiku mammu, kura to gadu jau darīja un teica, ka bērnam milzīgs progress, neiroloģe arī ieteica pamēģināt. Atbraucot mājās palasīju netā veiksmes stāstus un nodomāju - jā, to mēs arī varam! Domāju, ka būs grūtības ar mammu, bet viņa uztvēra visu ļoti saprotoši.
Tad, kā mēs sākām. Parasti iesaka
a) atteikties no piena produktiem - piena, siera, biezpiena, jogurta, saldajiem sieriņiem, desertiem u.c. Kā arī no produktiem, kur piens ir iekšā.
b)Atteikties no glutēnu saturošajiem produktiem - kviešiem, miežiem, mannas, makaroniem, visas maizes, bulciņām utt.
c)Pārbaudīt visus medikamentus, zobubirstes, plastelīnu, vai nav glutēns.
d) Izslēgt jebkādu saskarsmi ar glutēnu un kazeīnu - lietot bērnam citu pannu, katlu, dēlīti maizei, galda piederumus.
Tā kā nolēmu, ka ja jau jāatsakās, tad labāk uzreiz no visa, jo maizē jau arī ir piens iekšā.
Tad sekoja gājiens uz bio veikalu brīvības ielā Zaļā govs un Rimi diētas preču sadaļu. Lietas, ko iegādājām startam:
1) bezglutēna, bezkazeīna makaroni
2)bezgtlutēna auzu pārslas - LABOTS-auzu pārslas ir strīdīgs produkts, tomēr ASV tās neiekļauj atļautajos produktos.
3)bezglutēna brokastu pārslas ( kurās nav auzu pārslas sastāvā)
4) mandeļu piens tetra pakā
5) gfcf želejkončas
6)gfcf končas uz kociņa
7) bio raugs sausais
8) agars-agars (želantīna vietā)
9) gfcf maizes maisījums
10) sezama sēklas un sēklu maisījums maizei
11)gfcf cepumi
12) sojas jogurts
13)rīsu un kukurūzas galetes
14) gfcf maize (sākumam, tagad cepu pati)
15)sojas skābais krējums
16)polenta(mannas vietā, var uzkult arī debesmannu)
17) bio vaniļas cukuru
18) gfcf pudiņu maisījumu (vēl nav pagatavots)
19) ķiploku, sīpolu sāli
20) turku zirņus
21) JAUNU BLENDERI :)
22)prebiotiķus
Šķiet, tas arī viss, plusā vēl rieksti, piemēram, Indijas, no kuriem var pagatavot smēriņus uz maize.
Protams, tas nav lēti, protams, nav 100% pierādījumu, ka šī diēta palīdz hiperaktivitātes, autisma un uzmanības deficīta gadījumos, BET es nolēmu tomēr pamēģināt.
Pirmās dienas Elim viss garšoja un bija interese eksperimentēt ar ēdienu. Tagad jau sāk smādēt manus smēriņus:) Pa šo laiku nav īdējusi par sieru, biezpienu, sieriņu Kārums un jogurtu. (jo ēd sojas jogurtu, pat neatšķirot, ka nav "īsts").
UZMANĪBU - tā kā arī sojas produkti to līdzīgo īpašību glutēnsaturošajiem graudiem dēļ var izrādīties alerģiska, jālieto uzmanīgi. Tas pats attiecas arī uz kukurūzu, kaut arī pašos pamatos šiem diviem produktiem ar bāzes gfcf diētu nav saistība. Bet viss dzīvē ir saistīts:) Un gfcf diēta ir tikai tāds pamats, uz kā audzēt tālāko diētas māju!
pirmdiena, 2013. gada 8. jūlijs
Suņu ordas Odesā - jāsargās
Ilgi domāju, vai vērts publiskot mūsu neveiksmīgo šī gada pieredzi, bet jāsaka, ka vismaz citiem par brīdinājumu, nolēmu to darīt. Kā jau iepriekšējā ziņā rakstīju, pastāstīšu arī par to, kas Odesā neveicās šogad.
Neskaitot sīkās nianses, kā košanu rokās un matu plēšanu, ko plus/mīnuss turējām šogad rāmjos, kā arī nīdēšanas un histērijas lēkmju uznākšanas, varētu likties, ka šī gada brauciens bija gandrīz ideāls. Gandrīz.
Kā savos iepriekšējos ierakstos biju rakstījusi, un tie, kas Odesā bijuši, ir pamanījuši, ka pilsēta čum un mudž no klaiņojošiem suņu bariem. Tie guļ visur, izskatās pilnīgi nekaitīgi un esot arī pabaroti. Šķiet, vietējie pie suņiem tā pieraduši, ka nepievērš viņiem uzmanību. Katrā ziņā - neviens no suņiem īpaši nebrīdina. Skaidrs, ka tos nevar glaudīt, barot, kaitināt. Vietējo pieradums pie suņiem ir gana liels, lai dažādas tirdzniecības vietas, kā, piemēram, arī velokartu nomu ierīkotu vietā, kur tie kranči mīl atpūsties. Tā nu vienu dienu, kad mūsu tētis bija palicis viesnīcā, devāmies staigāt, un izīrēju meitai velokartu, viņa jauki braukājās, saulīte spīdēja un noskaņojums bija labs. Pēc kāda laika izklaide apnika, Elis sagribēja velokartu, kur ir divas vietas un ko vada ja ne pieaugušais, tad pusaudzis jau nu noteikti. Teicu,ka ar šādu viņa nevarēs pabraukt, būtu zinājusi, kā notikumi attīstīties, būtu ļāvusi mēģināt, lai saprot, ka nekas nesanāks. Mēģināju izskaidrot, ka ar tādu brauc tikai lielie. Paralēli centos samaksāt par mūsu laiku, bet meitai uznāca dusmu lēkme, un viņa kliedzot skrēja prom. Otrā celiņa pusē mierīgi gulēja suņu bars. Jāsaka, arī es pie viņiem biju jau pieradusi. Pēkšņi, nez kāda ļauna spēka vadīta Elīza ieskrēja kliedzot un bļaujot suņu barā. Turpmākais norisinājās sekunžu simtdaļās. Elis skrien iekšā suņu barā, suņi ceļas augšā un viens ķeras pie dibena, bet es skrienu pie viņas. Tālu jau nebija, daži soļi. Bērns raud traki, pieskrien arī velokartu izīrētāja. Skatamies, kas zem biksēm ar dupsi. Bija vēl pampers tai dienā. Izskatās viss ok. Nopriecājos, laikam pampers no zobiem pasargājis. Samīļoju, ejam prom, pēc maza gabaliņa apsēdinu bērnu sakārtot drēbes un pamanu biksēs caurumiņu, skatos, kas tad tas - uz kājas milzīgs zilums un tāda kā gara skrāpējuma brūce. Līdz šim nesaprotu, kas notika, jo situāciju redzēju no sāna, redzēju tikai to suni, kas ķerās pie dibena, vēl otrs bija sānā, bet man šķita, ka tas tikai stāv.
Stiepu bērnu uz viesnīcu, saucam ātro palīdzību no recepcijas, tur neviens pat nevarēja pateikt, ka traumpunkts atrodas pavisam netālu - nav nekādi ātrie jāsauc. Gaidam stundu, beidzot atbrauc ātrie, vedīs uz slimnīcu. Mašīna kā no padomju laikiem, iekšā, braucot pa ceļu viss brakšķ un krakšķ. Tiekam slimnīcā, ārsts apskata, iztaujā un paziņo, ka pret trakumsērgu nešpricēs. Ja var novērot suņus, tad tas ir jādara, ja 10 dienu laikā ar tiem viss ok, tad nekas nav jāšpricē. Nogaidām pārsiešanu koridorā, braucam ar taksi mājās. Miera man nav un zvanu uz Latviju. Mums, protams, prakse, ka steidzami jāpotē pret trakumsērgu. Nākošā dienā runājam ar taksistu Aleksandru, lai ved uz citu slimnīcu, poti vajag! Tajā slimnīcā situācija tāda pati - jāvēro dzīvnieks, bet jāpotē pret stingumkrampjiem. Ok, braucam uz slimnīcu nr.3, kur tās vadītāja sazinās ar Infektoloģijas slimnīcas vadītāju un izlemj, kādu poti pret stingumkrampjiem potēt. Nākošā dienā dodamies pirkt vakcīnu un potēt bērnu. Paralēli tam vīrs katru dienu dodas uz parku un meklē suņus. Vaina nav liela un brūce dzīst diezgan labi. Nomierinos, kad vīrs satiek sievieti, kura parkā baro suņus un viņa saka, ka suņi ir potēti pret trakumsērgu un kastrēti. Lieki teikt, ka turpmāk visiem suņiem gājām apkārt ar lielu līkumu un bailēm. Atbraucot uz Latviju, pēc divām nedēļām uzcēlās temperatūra, protams, ka esmu iedzīvojusies sirmos matos, un bailes joprojām ir, jo LV vairs neko izdarīt nevarēja. Potēt bija par vēlu pret trakumsērgu, vienīgi ārsti minēja, ka rēta neizskatoties pēc suņu koduma, bet skrāpējuma. Iespējams, ka otrs suns ieskrāpēja ar ķepu.
Domas, kādēļ nepierunāju vīru nākt līdzi, kādēļ gāju, ja bijām tikai divas, kādēļ nedarīju tā vai šā, protams, galvā ir. Bet tas vairs neko nemaina. Varu tikai brīdināt visas mammas - turiet Odesā bērnus pie rokas, jebkurā gadījumā, pat ja gribas ļaut bērnam nedaudz brīvību. Mēs nevaram prognozēt savu bērnu uzvedību, nevaram paredzēt situācijas, kā kurš suns noreaģēs, vislabāk vienkārši iet pāri ielai, ja tai pusē guļ suņi.
Tagad gan lasīju internetā, ka tos suņus sāks izķert - gan dēļ bailēm no trakumsērgas, gan drošības dēļ.
Ļoti ceru,ka mums šis negadījums atstās tikai izbīli. Vismuļķīgākais ir tas, ka var sargāt bērnu kā grib, tomēr tā vai tā kaut kas atgadās.
!!!Ja nu tomēr kaut kas noiet greizi, rēķinieties, ka Odesā neviens par ārzemniekiem ar apdrošināšanu nepriecājas, visefektīvāk strādā kukuļu sistēma un pazīšanās. Ideāls izpalīgs ir Aleksandrs, šoferis no Nemo. Bez viņa būtu bijuši kā bez rokām - ar viņa kontaktiem atvērās visas durvis, un, protams, ar mūsu naudas maku.
Joprojām nezinu,vai pareizi izdarīju, ka piekritu viņu sistēmai vērot to suni, nevis par visām varām censties kaut kā tomēr uzstāt uz pretrakumsērgas potēm, kuras, kā ārsti tur apgalvoja, esot nesamaksājami dārgas. Ukrainā ārstiem uzskats, ka tā ir liela slodze bērna organismam, kuru bez ļoti neatliekamas situācijas nav jānodara. Mājas pārbraucot un lasot netu, atradu info, ka Ukrainā trūkstot šādas potes, esot arī ar trakumsērgu saslimuši cilvēki. Lieki teikt, ka tas liek bailēs sastingt. Kaut arī suņi esot it kā potēti. Tajā dienā slimnīcā bija vēl 2 suņu sakosti bērni...
Vēlāk uzzināju, ka suņi uzbrukuši vēl vienai sievietei no Latvijas, tikai citā rajonā...
Neskaitot sīkās nianses, kā košanu rokās un matu plēšanu, ko plus/mīnuss turējām šogad rāmjos, kā arī nīdēšanas un histērijas lēkmju uznākšanas, varētu likties, ka šī gada brauciens bija gandrīz ideāls. Gandrīz.
Kā savos iepriekšējos ierakstos biju rakstījusi, un tie, kas Odesā bijuši, ir pamanījuši, ka pilsēta čum un mudž no klaiņojošiem suņu bariem. Tie guļ visur, izskatās pilnīgi nekaitīgi un esot arī pabaroti. Šķiet, vietējie pie suņiem tā pieraduši, ka nepievērš viņiem uzmanību. Katrā ziņā - neviens no suņiem īpaši nebrīdina. Skaidrs, ka tos nevar glaudīt, barot, kaitināt. Vietējo pieradums pie suņiem ir gana liels, lai dažādas tirdzniecības vietas, kā, piemēram, arī velokartu nomu ierīkotu vietā, kur tie kranči mīl atpūsties. Tā nu vienu dienu, kad mūsu tētis bija palicis viesnīcā, devāmies staigāt, un izīrēju meitai velokartu, viņa jauki braukājās, saulīte spīdēja un noskaņojums bija labs. Pēc kāda laika izklaide apnika, Elis sagribēja velokartu, kur ir divas vietas un ko vada ja ne pieaugušais, tad pusaudzis jau nu noteikti. Teicu,ka ar šādu viņa nevarēs pabraukt, būtu zinājusi, kā notikumi attīstīties, būtu ļāvusi mēģināt, lai saprot, ka nekas nesanāks. Mēģināju izskaidrot, ka ar tādu brauc tikai lielie. Paralēli centos samaksāt par mūsu laiku, bet meitai uznāca dusmu lēkme, un viņa kliedzot skrēja prom. Otrā celiņa pusē mierīgi gulēja suņu bars. Jāsaka, arī es pie viņiem biju jau pieradusi. Pēkšņi, nez kāda ļauna spēka vadīta Elīza ieskrēja kliedzot un bļaujot suņu barā. Turpmākais norisinājās sekunžu simtdaļās. Elis skrien iekšā suņu barā, suņi ceļas augšā un viens ķeras pie dibena, bet es skrienu pie viņas. Tālu jau nebija, daži soļi. Bērns raud traki, pieskrien arī velokartu izīrētāja. Skatamies, kas zem biksēm ar dupsi. Bija vēl pampers tai dienā. Izskatās viss ok. Nopriecājos, laikam pampers no zobiem pasargājis. Samīļoju, ejam prom, pēc maza gabaliņa apsēdinu bērnu sakārtot drēbes un pamanu biksēs caurumiņu, skatos, kas tad tas - uz kājas milzīgs zilums un tāda kā gara skrāpējuma brūce. Līdz šim nesaprotu, kas notika, jo situāciju redzēju no sāna, redzēju tikai to suni, kas ķerās pie dibena, vēl otrs bija sānā, bet man šķita, ka tas tikai stāv.
Stiepu bērnu uz viesnīcu, saucam ātro palīdzību no recepcijas, tur neviens pat nevarēja pateikt, ka traumpunkts atrodas pavisam netālu - nav nekādi ātrie jāsauc. Gaidam stundu, beidzot atbrauc ātrie, vedīs uz slimnīcu. Mašīna kā no padomju laikiem, iekšā, braucot pa ceļu viss brakšķ un krakšķ. Tiekam slimnīcā, ārsts apskata, iztaujā un paziņo, ka pret trakumsērgu nešpricēs. Ja var novērot suņus, tad tas ir jādara, ja 10 dienu laikā ar tiem viss ok, tad nekas nav jāšpricē. Nogaidām pārsiešanu koridorā, braucam ar taksi mājās. Miera man nav un zvanu uz Latviju. Mums, protams, prakse, ka steidzami jāpotē pret trakumsērgu. Nākošā dienā runājam ar taksistu Aleksandru, lai ved uz citu slimnīcu, poti vajag! Tajā slimnīcā situācija tāda pati - jāvēro dzīvnieks, bet jāpotē pret stingumkrampjiem. Ok, braucam uz slimnīcu nr.3, kur tās vadītāja sazinās ar Infektoloģijas slimnīcas vadītāju un izlemj, kādu poti pret stingumkrampjiem potēt. Nākošā dienā dodamies pirkt vakcīnu un potēt bērnu. Paralēli tam vīrs katru dienu dodas uz parku un meklē suņus. Vaina nav liela un brūce dzīst diezgan labi. Nomierinos, kad vīrs satiek sievieti, kura parkā baro suņus un viņa saka, ka suņi ir potēti pret trakumsērgu un kastrēti. Lieki teikt, ka turpmāk visiem suņiem gājām apkārt ar lielu līkumu un bailēm. Atbraucot uz Latviju, pēc divām nedēļām uzcēlās temperatūra, protams, ka esmu iedzīvojusies sirmos matos, un bailes joprojām ir, jo LV vairs neko izdarīt nevarēja. Potēt bija par vēlu pret trakumsērgu, vienīgi ārsti minēja, ka rēta neizskatoties pēc suņu koduma, bet skrāpējuma. Iespējams, ka otrs suns ieskrāpēja ar ķepu.
Domas, kādēļ nepierunāju vīru nākt līdzi, kādēļ gāju, ja bijām tikai divas, kādēļ nedarīju tā vai šā, protams, galvā ir. Bet tas vairs neko nemaina. Varu tikai brīdināt visas mammas - turiet Odesā bērnus pie rokas, jebkurā gadījumā, pat ja gribas ļaut bērnam nedaudz brīvību. Mēs nevaram prognozēt savu bērnu uzvedību, nevaram paredzēt situācijas, kā kurš suns noreaģēs, vislabāk vienkārši iet pāri ielai, ja tai pusē guļ suņi.
Tagad gan lasīju internetā, ka tos suņus sāks izķert - gan dēļ bailēm no trakumsērgas, gan drošības dēļ.
Ļoti ceru,ka mums šis negadījums atstās tikai izbīli. Vismuļķīgākais ir tas, ka var sargāt bērnu kā grib, tomēr tā vai tā kaut kas atgadās.
!!!Ja nu tomēr kaut kas noiet greizi, rēķinieties, ka Odesā neviens par ārzemniekiem ar apdrošināšanu nepriecājas, visefektīvāk strādā kukuļu sistēma un pazīšanās. Ideāls izpalīgs ir Aleksandrs, šoferis no Nemo. Bez viņa būtu bijuši kā bez rokām - ar viņa kontaktiem atvērās visas durvis, un, protams, ar mūsu naudas maku.
Joprojām nezinu,vai pareizi izdarīju, ka piekritu viņu sistēmai vērot to suni, nevis par visām varām censties kaut kā tomēr uzstāt uz pretrakumsērgas potēm, kuras, kā ārsti tur apgalvoja, esot nesamaksājami dārgas. Ukrainā ārstiem uzskats, ka tā ir liela slodze bērna organismam, kuru bez ļoti neatliekamas situācijas nav jānodara. Mājas pārbraucot un lasot netu, atradu info, ka Ukrainā trūkstot šādas potes, esot arī ar trakumsērgu saslimuši cilvēki. Lieki teikt, ka tas liek bailēs sastingt. Kaut arī suņi esot it kā potēti. Tajā dienā slimnīcā bija vēl 2 suņu sakosti bērni...
Vēlāk uzzināju, ka suņi uzbrukuši vēl vienai sievietei no Latvijas, tikai citā rajonā...
trešdiena, 2013. gada 3. jūlijs
Bezglutēna/bezkazeīna diēta- pirmā nedēļa
Izrokoties cauri internetam, tiešām esmu iedvesmota vismaz izmēģināt šo diētu ilgāku laika posmu, jo pašlaik šī ir lētākā no dārgajām alternatīvām.
Tātad - kā mums iet. Uzsākot šo diētu ir skaidri jāsaprot - tas būs dārgi, laikietilpīgi, grūti un varbūt nedos rezultātus, kā arī vismaz pirmās 10 dienas var būt veselības pasliktināties, jo organismam sāk pietrūkt "indīgās" vielas, rodas "lomkas",pārējiem ģimenes locekļiem būs jāapspiež savas vajadzības ēst bulkas un dzert jogurtus bērna priekšā, kā arī vairs nebūs bulciņa pa ceļam mājās vai ieskriešana Makdonaldā ar draugiem. iespējams, būs jāiegādājas mājās jaunas pannas un katli, maizes dēlīši, nazis tikai bērnam, lai nesaskaras ar aizliegto vielu saturošajiem ēdieniem.
Mums savu izvēli bija izdarīt vieglāk, jo Elīzai arī līdz šim ēdiens tika gatavots atsevišķi no bioloģiskās produkcijas, tomēr našķēties pie "lielo"ēdieniem tāpat tika. Visvairāk domāju-kā viņa iztiks bez siera un biezpiena sieriņa Kārums.
Tā kā Odesā sanāca piespiedu bezpiena diēta, jo pirmajā nedēļā sāpēja vēders un bija problēmas ar caureju, nedevu ne sierus, ne jogurtus un bērns izdzīvoja:).
Tad nu pagājušajā nedēļā devāmies ar vīru uz bioveikalu iepirkt jauno pārtiku. Pirmajā reizē jau 50 ls aizkūpēja veikala kasē kā nebijuši. Domāju, ka sākums ir tieši visgrūtākais arī finansiāli, īpaši, ka pēc Odesas esam iebraukuši mīnusos, bet nu negribējās diētu atlikt, lai nepazūd entuziasms.
Nopirkām makaronus, auzu pārslas, brokastu pārslas, maizes miltus, raugu, mandeļu pienu, dārzeņus, biogaļu un dažus atļautos našķus. Omai tika nodotas instrukcijas, ko Elīza tagad drīkst ēst, ko nē. pati ķēros pie bezglutēna un bezkazeīna maizes cepšanas. Cepu vispār maizi kā tādu 1x dzīvē un tā bija tik īpaša sajūta- tāda kā pieskaršanās senatnei - sieviete cep maizi savai ģimenei! Galvenais, ka vīram arī šī maize garšoja un sanāca ļoti laba, piebēru miltu maisījumam vēl sēkliņas. Šodien cepšu otru porciju! Maizīti cepu parastajā gāzes plītī maizes cepamajās formiņās uzreiz 2gab.
Pa šo laiku esmu pagatavojusi avokado smēriņu, zemesriekstu sviestu, tomātu mērci, humusu, zemeņu un rīsu piena kokteili un vakar centos pagatavot sieru no Indijas riekstiem. Garša siera masai izcila, tikai nav pilnīgi cietā siera tekstūra, toties internetā atradu lielisku fotoblogu ar burvīgām siera receptēm:
Noteikti izmēģināšu, kad saņemšu algu :D
Tāpat plānoju gatavot gan biezpienu, gan jogurtu, kam var pievienot gan kalciju, gan arī prebiotiķus. Ja pērk gatavo jogurta kultūru bioveikalos, "mākslīgais"jogurts būs ar visām labajām īpašībām, kādas ir parastajiem veikala jogurtiem, izņemot to, ka nesaturēs kazeīnu, krāsvielas un konservantus.
Lielisks ir šis blogs latviešu valodā
http://manasreceptes.blogspot.com/2007/06/sojas-piens-biezpiens-tofu-siers-un.html.
Ziniet, un ir pirmie rezultāti šai diētai - Elīza vairs nestaigā apkārt ar bumbai līdzīgu vēderu! beidzot bērnam ir normāls puncis un bikses krīt nost :D Gaisīšu tās 10 pārejas dienas un tad jau varbūt parādīsies arī kādas pirmās pozitīvās lietas!
Tātad - kā mums iet. Uzsākot šo diētu ir skaidri jāsaprot - tas būs dārgi, laikietilpīgi, grūti un varbūt nedos rezultātus, kā arī vismaz pirmās 10 dienas var būt veselības pasliktināties, jo organismam sāk pietrūkt "indīgās" vielas, rodas "lomkas",pārējiem ģimenes locekļiem būs jāapspiež savas vajadzības ēst bulkas un dzert jogurtus bērna priekšā, kā arī vairs nebūs bulciņa pa ceļam mājās vai ieskriešana Makdonaldā ar draugiem. iespējams, būs jāiegādājas mājās jaunas pannas un katli, maizes dēlīši, nazis tikai bērnam, lai nesaskaras ar aizliegto vielu saturošajiem ēdieniem.
Mums savu izvēli bija izdarīt vieglāk, jo Elīzai arī līdz šim ēdiens tika gatavots atsevišķi no bioloģiskās produkcijas, tomēr našķēties pie "lielo"ēdieniem tāpat tika. Visvairāk domāju-kā viņa iztiks bez siera un biezpiena sieriņa Kārums.
Tā kā Odesā sanāca piespiedu bezpiena diēta, jo pirmajā nedēļā sāpēja vēders un bija problēmas ar caureju, nedevu ne sierus, ne jogurtus un bērns izdzīvoja:).
Tad nu pagājušajā nedēļā devāmies ar vīru uz bioveikalu iepirkt jauno pārtiku. Pirmajā reizē jau 50 ls aizkūpēja veikala kasē kā nebijuši. Domāju, ka sākums ir tieši visgrūtākais arī finansiāli, īpaši, ka pēc Odesas esam iebraukuši mīnusos, bet nu negribējās diētu atlikt, lai nepazūd entuziasms.
Nopirkām makaronus, auzu pārslas, brokastu pārslas, maizes miltus, raugu, mandeļu pienu, dārzeņus, biogaļu un dažus atļautos našķus. Omai tika nodotas instrukcijas, ko Elīza tagad drīkst ēst, ko nē. pati ķēros pie bezglutēna un bezkazeīna maizes cepšanas. Cepu vispār maizi kā tādu 1x dzīvē un tā bija tik īpaša sajūta- tāda kā pieskaršanās senatnei - sieviete cep maizi savai ģimenei! Galvenais, ka vīram arī šī maize garšoja un sanāca ļoti laba, piebēru miltu maisījumam vēl sēkliņas. Šodien cepšu otru porciju! Maizīti cepu parastajā gāzes plītī maizes cepamajās formiņās uzreiz 2gab.
Pa šo laiku esmu pagatavojusi avokado smēriņu, zemesriekstu sviestu, tomātu mērci, humusu, zemeņu un rīsu piena kokteili un vakar centos pagatavot sieru no Indijas riekstiem. Garša siera masai izcila, tikai nav pilnīgi cietā siera tekstūra, toties internetā atradu lielisku fotoblogu ar burvīgām siera receptēm:
Tāpat plānoju gatavot gan biezpienu, gan jogurtu, kam var pievienot gan kalciju, gan arī prebiotiķus. Ja pērk gatavo jogurta kultūru bioveikalos, "mākslīgais"jogurts būs ar visām labajām īpašībām, kādas ir parastajiem veikala jogurtiem, izņemot to, ka nesaturēs kazeīnu, krāsvielas un konservantus.
Lielisks ir šis blogs latviešu valodā
http://manasreceptes.blogspot.com/2007/06/sojas-piens-biezpiens-tofu-siers-un.html.
Ziniet, un ir pirmie rezultāti šai diētai - Elīza vairs nestaigā apkārt ar bumbai līdzīgu vēderu! beidzot bērnam ir normāls puncis un bikses krīt nost :D Gaisīšu tās 10 pārejas dienas un tad jau varbūt parādīsies arī kādas pirmās pozitīvās lietas!
Odesa 2013 - delfīnterapija 1. daļa
Tā, beidzot esmu saņēmusies uzrakstīt, kā tad mums gāja šogad!
Pēc sagatavošanās darbiem, kuros tika iepirkta sausā pārtika (zupas, putras, tējas, kafijas, cepumi, končas utt.), sameklētas līdzi ņemamās drēbes, pēc pagājuša gada pieredzes - tikai plānās, un iegādāti suvenīri treneriem un terapeitiem, sākām kārtot koferus, reģistrējāmies internetā lidojumam un gaidījām izlidošanas dienu. Līdzi kā izklaide tika ņemts arī planšetdators ar WiFi , jo viesnīcā ir pieejams internets bez maksas.
Lidostā lielas rindas nododot somas nebija, ātri tikām cauri arī muitai un kādu laiku Elīza uzkavējās bērnu laukumiņā, kas tagad ir izveidots lidostā. Ļoti jauki! Protams, varēja jau tur izvietot mantiņas, kuras nevar saplēst vai aiznest līdzi, bet nu vismaz tagad ir vietiņa, kur bērniem nedaudz paspēlēties. Lielākā rinda bija dodoties jau lidostas teritorijā uz saviem "geitiem". Kad tikām aiz pēdējās pārbaudes, ārpusē jau gaidīja busiņš un mūs žūžināja uz lidmašīnu. Aizlidojām bez starpgadījumiem, Elīza , kā jau gaidīts, aizmiga. Ukrainā atkal priekšā gara rinda, īpaši neviens ar bērnu nepalaiž, Elīza kļūst nervoza, taču nav arī pārāk traki un drīz jau esam pie koferiem un dodamies sagaidīt savu transfēru.
Līdz viesnīcai tiekam lieliski, Elīza nesatraucas, taču tur mūs gaida pārsteigums - esam istabā bez balkona ar skatu uz delfīnšovu, kaut es īpaši piekodināju, ka tāda istaba mums neder. Nākas gaidīt rītu, kad būs administrators un varēs kaut ko mainīt. Somas neizkrāmēju, dodamies gulēt, nedaudz pārsteigti par samērā vēso nakts gaisu Odesā.
Nākamajā dienā mums jau paredzēta delfīnterapijas nodarbība. No rīta tiekam skaidrībā ar istabu - mums paredzētajai esot salūzušas durvis. Par laimi, rodas iespēja mūs pārvietot istabā ar balkonu un skatu uz jūru. Nu jau dzīve šķiet pavisam laba! Pirmā nodarbībā Elīza jau ļoti priecājas, ka tikusi pie saviem draugiem - delfīniem, nevar dabūt ārā no baseina, man šķiet, ja viņai ļautu, viņa pavadītu visu dienu kopā ar delfīniem baseinā!
Dodamies pastaigāties, izrādu vīram apkārtni un iepazīstamies ar jaunumiem piekrastes remontā - pie viesnīcas ir pabeigti āra darbi, taču joprojām darbojas tikai viens viesnīcas spārns, lielākā daļa tiek vēl celta, kā arī izrādās, ka arī āra darbi vēl tikai procesā - kaut pa lielam viss izskatās skaisti un jauki, tomēr gadās, ka urbji rūc arī pa naktīm.
Laika apstākļi ir daudz vēsāki kā pagājušajā gadā - gadās dienas, kad līst lietus kā spaiņiem, pērkons un zibens, ir dienas, kad ir diezgan karsts, citās atkal tāda normāla Latvijas vasara. Jauki, jo Elīza arī jūtas daudz labāk, labprātāk dodas ārā no istabas.
Noskaidrojam savu plānoto rehabilitācijas plānu, proti, delfīnterapija, masāža un lāzerstimulācija runai, kā arī veiksim injekcijas vietējā slimnīcā smadzeņu stimulēšanai. Laiki delfīniņiem saplānoti tā, kā es to iepriekš lūdzu, ņemot vērā Elīzas gulēšanas režīmu, citas nodarbības jāpielāgo, tomēr gulēšanu neviena netraucē.
Šajā gadā var salīdzināt ar iepriekšējo un novērot progresu, kāds ir Elīzai. Šogad nejutos tā, ka gribētos lai katra diena ir pēdējā un gaidītu, lai ātrāk tiktu mājās. Varēju pat izbaudīt to, ka man ir atvaļinājums, nav jāstrādā un varu pavadīt laiku ar ģimeni.Protams, arī šī reize bija tāla no klasiska atvaļinājuma, un ne pat tādēļ, ka tā tomēr bija terapija, bet tādēļ, ka mūsu autiskās iezīmes jau pazudušas nekur nav, taču tās noteikti ir mazinājušas.
Pirms brauciena mājās arī sagatavoju kartiņas, kas attiecās uz braucienu, lai varētu katru dienu sagatavot dienas plānu, paņēmām līdzi arī kartiņas komunikācijai, piemēram, ēdiena izvēlei, tomēr tās Elīzu īpaši neinteresēja. caur ikdienas režīma kartiņām varējām šo to sarunāt, tas bija noderīgi!
Tā kā šogad Elīza izrādīja interesi par izklaidēm, kas domātas bērniem, tad mums bija iespēja izmēģināt tādas lietas, ko mana meita nekad dzīvē nebija mēģinājusi(gribējusi mēģināt), proti - lēkāšana pa gumijas atrakcijām, braukšana ar elektromobīli, lunaparka apciemojums, noskatījāmies delfīnšovu klātienē (pagājušo gad aizbēga Elis prom jau pēc pāris minūtēm), pāris reizes bijām pludmalē nenodarot nevienam nekādu skādi, daudz pastaigājāmies, Elīza izklaidējās viesnīcas baseinā un burbuļvannā, kā arī vienkārši mierīgi sēdēja viesnīcas istabiņā un izklaidēja sevi, ja bijām pārāk noguruši kaut kur doties.
Pirmo nedēļu mēs Odesā bijām vieni un risinājām problēmu, kas radās necerēti, bet otrajā jau atbrauca mūsu draugi no Latvijas, Elīzai draugs, un tad jau kļuva daudz jautrāk!
Nākošajā daļā pastāstīšu par mūsu starpgadījumiem un ķibelēm.
Pēc sagatavošanās darbiem, kuros tika iepirkta sausā pārtika (zupas, putras, tējas, kafijas, cepumi, končas utt.), sameklētas līdzi ņemamās drēbes, pēc pagājuša gada pieredzes - tikai plānās, un iegādāti suvenīri treneriem un terapeitiem, sākām kārtot koferus, reģistrējāmies internetā lidojumam un gaidījām izlidošanas dienu. Līdzi kā izklaide tika ņemts arī planšetdators ar WiFi , jo viesnīcā ir pieejams internets bez maksas.
Lidostā lielas rindas nododot somas nebija, ātri tikām cauri arī muitai un kādu laiku Elīza uzkavējās bērnu laukumiņā, kas tagad ir izveidots lidostā. Ļoti jauki! Protams, varēja jau tur izvietot mantiņas, kuras nevar saplēst vai aiznest līdzi, bet nu vismaz tagad ir vietiņa, kur bērniem nedaudz paspēlēties. Lielākā rinda bija dodoties jau lidostas teritorijā uz saviem "geitiem". Kad tikām aiz pēdējās pārbaudes, ārpusē jau gaidīja busiņš un mūs žūžināja uz lidmašīnu. Aizlidojām bez starpgadījumiem, Elīza , kā jau gaidīts, aizmiga. Ukrainā atkal priekšā gara rinda, īpaši neviens ar bērnu nepalaiž, Elīza kļūst nervoza, taču nav arī pārāk traki un drīz jau esam pie koferiem un dodamies sagaidīt savu transfēru.
Līdz viesnīcai tiekam lieliski, Elīza nesatraucas, taču tur mūs gaida pārsteigums - esam istabā bez balkona ar skatu uz delfīnšovu, kaut es īpaši piekodināju, ka tāda istaba mums neder. Nākas gaidīt rītu, kad būs administrators un varēs kaut ko mainīt. Somas neizkrāmēju, dodamies gulēt, nedaudz pārsteigti par samērā vēso nakts gaisu Odesā.
Nākamajā dienā mums jau paredzēta delfīnterapijas nodarbība. No rīta tiekam skaidrībā ar istabu - mums paredzētajai esot salūzušas durvis. Par laimi, rodas iespēja mūs pārvietot istabā ar balkonu un skatu uz jūru. Nu jau dzīve šķiet pavisam laba! Pirmā nodarbībā Elīza jau ļoti priecājas, ka tikusi pie saviem draugiem - delfīniem, nevar dabūt ārā no baseina, man šķiet, ja viņai ļautu, viņa pavadītu visu dienu kopā ar delfīniem baseinā!
Dodamies pastaigāties, izrādu vīram apkārtni un iepazīstamies ar jaunumiem piekrastes remontā - pie viesnīcas ir pabeigti āra darbi, taču joprojām darbojas tikai viens viesnīcas spārns, lielākā daļa tiek vēl celta, kā arī izrādās, ka arī āra darbi vēl tikai procesā - kaut pa lielam viss izskatās skaisti un jauki, tomēr gadās, ka urbji rūc arī pa naktīm.
Laika apstākļi ir daudz vēsāki kā pagājušajā gadā - gadās dienas, kad līst lietus kā spaiņiem, pērkons un zibens, ir dienas, kad ir diezgan karsts, citās atkal tāda normāla Latvijas vasara. Jauki, jo Elīza arī jūtas daudz labāk, labprātāk dodas ārā no istabas.
Noskaidrojam savu plānoto rehabilitācijas plānu, proti, delfīnterapija, masāža un lāzerstimulācija runai, kā arī veiksim injekcijas vietējā slimnīcā smadzeņu stimulēšanai. Laiki delfīniņiem saplānoti tā, kā es to iepriekš lūdzu, ņemot vērā Elīzas gulēšanas režīmu, citas nodarbības jāpielāgo, tomēr gulēšanu neviena netraucē.
Šajā gadā var salīdzināt ar iepriekšējo un novērot progresu, kāds ir Elīzai. Šogad nejutos tā, ka gribētos lai katra diena ir pēdējā un gaidītu, lai ātrāk tiktu mājās. Varēju pat izbaudīt to, ka man ir atvaļinājums, nav jāstrādā un varu pavadīt laiku ar ģimeni.Protams, arī šī reize bija tāla no klasiska atvaļinājuma, un ne pat tādēļ, ka tā tomēr bija terapija, bet tādēļ, ka mūsu autiskās iezīmes jau pazudušas nekur nav, taču tās noteikti ir mazinājušas.
Pirms brauciena mājās arī sagatavoju kartiņas, kas attiecās uz braucienu, lai varētu katru dienu sagatavot dienas plānu, paņēmām līdzi arī kartiņas komunikācijai, piemēram, ēdiena izvēlei, tomēr tās Elīzu īpaši neinteresēja. caur ikdienas režīma kartiņām varējām šo to sarunāt, tas bija noderīgi!
Tā kā šogad Elīza izrādīja interesi par izklaidēm, kas domātas bērniem, tad mums bija iespēja izmēģināt tādas lietas, ko mana meita nekad dzīvē nebija mēģinājusi(gribējusi mēģināt), proti - lēkāšana pa gumijas atrakcijām, braukšana ar elektromobīli, lunaparka apciemojums, noskatījāmies delfīnšovu klātienē (pagājušo gad aizbēga Elis prom jau pēc pāris minūtēm), pāris reizes bijām pludmalē nenodarot nevienam nekādu skādi, daudz pastaigājāmies, Elīza izklaidējās viesnīcas baseinā un burbuļvannā, kā arī vienkārši mierīgi sēdēja viesnīcas istabiņā un izklaidēja sevi, ja bijām pārāk noguruši kaut kur doties.
Pirmo nedēļu mēs Odesā bijām vieni un risinājām problēmu, kas radās necerēti, bet otrajā jau atbrauca mūsu draugi no Latvijas, Elīzai draugs, un tad jau kļuva daudz jautrāk!
Nākošajā daļā pastāstīšu par mūsu starpgadījumiem un ķibelēm.
Abonēt:
Ziņas (Atom)