Iestājies mums tāds kā uzrāviena periods. Varam mierīgi izstaigāt veikalus- bērns pie rociņas smuki (nu, gandrīz smuki), tas jau ir baigais sasniegums. Nav vairs krišanas zemē un citi joki. Šo nedēļu pat iztikām bez kartiņām un rīcības plāna. Tādēļ izdomāju, laiks saulains, jāaizlaiž līdz Jūrmalai, Jomas ielai, apskatīt aizsalušo jūru un pasēdēt kafejnīcā, kas manai princesei ir svētums.
Ērti novietojām auto pie pašas Dzintaru koncertzāles un, spītējot stiprajam vējam, uzgājām uz aizsalušās jūras. Man gan prieki bija daudz lielāki, Elīzu interesēja tikai tālumā pamanītās šūpoles. Bet nu krustiņu varam atvilkt - uz ledus uzkāpām, bildi uztaisījām. Devāmies šūpoties un pēc tam meklēt kādu vietiņu, kur sasildīties.
Pustukši, protams, smalkie restorāni, kur ne man pa kabatai, ne arī es uzdrošinos vest savu meitu pie klātiem galdiem ar vāzi un galdautu. Vienmēr šķiet, ka, ja bērns sāks klaigāt vai skaļi komunicēt, vai nosviedīs nazi uz grīdas, visi metīsies kaut ko pārmest. Labi, mani tarakāni galvā:) Lai gan godīgi sakot, arī es negribētu, ka kāds sīcis man taurē ausī, ja es esmu uz smalku iestādījumu atpūsties aizgājusi.
Tad nu meklējām normālas kafejnīcas, ne sušī bārus un restorānus. Mazās ieskrietuves piebāztas līdz malām, kaut kā atmiņā palicis bija, ka pašas Jomas ielas sākumā varēja virtuļus iegādāties, sasolu virtuļus, aizvelku bērnu tādu gabalu, un...še tev! Tur atkal kāds mega smalks restūzis iebliezts. Blakus gan ir kūku veikaliņš, bet arī tur cilvēki 2 kārtās. Diez ko priecīga manējā nav, bet par mega kašķi arī neapmierinājums nepārvēršas. Ejam atpakaļ, jo turpceļā pamanījām čebureku ēstūzi. Tur gan ārā galdiņi un iekštelpa miniatūra ar letes tipa galdiem pie sienas, bet - nekas. Čebureku ēstūzis, kaut paplucis pēc skata, tomēr bija laba izvēle, jo sieviete ēdamo gatavoja turpat uz vietas, kas manai meitai sagādāja jauku laika kavēkli skatoties, kā arī bija ļoti pozitīvi noskaņota, neskatoties, ka Elis jau klusiņām nerunāja.
Uzkodušas savus karstos čeburekus, atlikumu paņēmušas līdzi maisiņā, devāmies uz mašīnu un meita aiz priekiem teciņus vien skrēja - ja vēderā kārums, prāts priecīgāks!
Rezumējums- ziemā Jūrmala, konkrēti Jomas iela bērniem nedraudzīga. Pat kebabu ieskrietuve vaļā esot tikai vasarā. Protams, ja bērns ir kluss kā pelīte, tad jau var iestūrēt arī kādā smalkākā iestādē, kā arī, ja nauda gana, tomēr žēl, ka visa dzīvība kūsā tikai vasarā. Būtu forši, ja uz ielas tirgotu kā Vācijā karstmaizes ar desu, vai vafeles, kā Francijā un Beļģijā, vai pankūkas. Diemžēl no tā ne miņas.
Katrā ziņā - nelielais izbraukums bija izdevies, kaut arī zinu, ka sasolīt kafejnīcu meitai, esot Jūrmalā, vairs nav prāta darbs!
otrdiena, 2013. gada 26. marts
trešdiena, 2013. gada 20. marts
Kā kārtot asistentu
Manas peripetijas ar asistentu nu jau sāk pieņemt konkrētus apmērus un , nomainoties sociālajam darbiniekam, izrādās, viss ir diezgan vienkārši.
Taču, lai citi izvairītos no iespējamajām ķibelēm, daži ieteikumi.
1) Lai nokārtotu asistenta pakalpojumu sociālajā dienestā (tāda asistenta, kurš pavada no/uz nodarbību), jābūt bērnam vismaz piecus gadus vecam un VDEĀK izziņai par invaliditātes piešķiršanu, kā arī īpašo kopšanu. Šo izziņu ņemam līdzi.
2) Jābūt izziņai no mācību iestādes, ka apmeklē. Vēlams, kuros mēnešos, kuri brīvi.
3) Izziņām no visiem speciālistiem, kurus regulāri apmeklējat - ja tas ir kādā institūcijā, kā slimnīca, poliklīnika, veselības centrs - tad uz viņu veidlapas ar zīmogu. Ja pašnodarbināta persona - visi iespējamie diplomu numuri, pašnodarbinātās personas numuri, personas kodi, reģistrācijas apliecības utt. dokumentu atspoguļojums - par daudz nebūs.
4) Izziņā jānorāda laika posms, kādā bērnam paredzēts saņemt pakalpojumu, piemēram, līdz 2013. gada beigām, cik reizes nedēļā saņem pakalpojumu un var piemetināt arī kādēļ.
5) Izziņa no ģimenes ārsta, ka visi apmeklējamie speciālisti ir nepieciešami un cik ilgi nepieciešams tos apmeklēt.
Vēlams jau mājās sarēķināt, cik stundas nedēļā jums pa dienām tiks iztērētas.
Šajā linkā ļoti labi atrunātas tādas detaļas kā - vai maksā asistentam tikai par ceļā pavadīto laiku, vai arī par laiku, kad bērns tiek gaidīts no nodarbības un citas.
http://www.lm.gov.lv/text/2470
Nedēļā pienākas arī 10 stundas, ko pavadīt ārpusmājas pasākumiem, par kurām nav jāsniedz atskaite.
Tad nu sarēķinām mājās, cik stundas nedēļā patērēsies un cik katrā dienā, ņemam papīrus un dodamies uz Sociem.
Iespēja formēt asistenta pakalpojumu ir arī mammai vai vecmammai uz sevi, ko vairums arī dara. Ja jau ir zināms asistenta vārds uzvārds, būs jāzina arī personas kods (gadījumā, ja asistents nav iesnieguma pildītājs).
Kā viss notiek tālāk, uzrakstīšu, kad būsim tikuši procesā tālāk par dokumentu iesniegšanu!
Taču, lai citi izvairītos no iespējamajām ķibelēm, daži ieteikumi.
1) Lai nokārtotu asistenta pakalpojumu sociālajā dienestā (tāda asistenta, kurš pavada no/uz nodarbību), jābūt bērnam vismaz piecus gadus vecam un VDEĀK izziņai par invaliditātes piešķiršanu, kā arī īpašo kopšanu. Šo izziņu ņemam līdzi.
2) Jābūt izziņai no mācību iestādes, ka apmeklē. Vēlams, kuros mēnešos, kuri brīvi.
3) Izziņām no visiem speciālistiem, kurus regulāri apmeklējat - ja tas ir kādā institūcijā, kā slimnīca, poliklīnika, veselības centrs - tad uz viņu veidlapas ar zīmogu. Ja pašnodarbināta persona - visi iespējamie diplomu numuri, pašnodarbinātās personas numuri, personas kodi, reģistrācijas apliecības utt. dokumentu atspoguļojums - par daudz nebūs.
4) Izziņā jānorāda laika posms, kādā bērnam paredzēts saņemt pakalpojumu, piemēram, līdz 2013. gada beigām, cik reizes nedēļā saņem pakalpojumu un var piemetināt arī kādēļ.
5) Izziņa no ģimenes ārsta, ka visi apmeklējamie speciālisti ir nepieciešami un cik ilgi nepieciešams tos apmeklēt.
Vēlams jau mājās sarēķināt, cik stundas nedēļā jums pa dienām tiks iztērētas.
Šajā linkā ļoti labi atrunātas tādas detaļas kā - vai maksā asistentam tikai par ceļā pavadīto laiku, vai arī par laiku, kad bērns tiek gaidīts no nodarbības un citas.
http://www.lm.gov.lv/text/2470
Nedēļā pienākas arī 10 stundas, ko pavadīt ārpusmājas pasākumiem, par kurām nav jāsniedz atskaite.
Tad nu sarēķinām mājās, cik stundas nedēļā patērēsies un cik katrā dienā, ņemam papīrus un dodamies uz Sociem.
Iespēja formēt asistenta pakalpojumu ir arī mammai vai vecmammai uz sevi, ko vairums arī dara. Ja jau ir zināms asistenta vārds uzvārds, būs jāzina arī personas kods (gadījumā, ja asistents nav iesnieguma pildītājs).
Kā viss notiek tālāk, uzrakstīšu, kad būsim tikuši procesā tālāk par dokumentu iesniegšanu!
trešdiena, 2013. gada 13. marts
Pašvaldības asistenti un nekārtības socos
Sen neesmu neko rakstījusi, taču kārtējo reizi pēdējās dienās saskaros ar "ļoti"sakārtoto sistēmu mūsu valstī un "atsaucīgiem"cilvēkiem, ka nevaru nerakstīt.
Nolēmu, tā kā bērnam ir pieci gadi, kārtot pakalpojumu - asistents, ko nodrošina pašvaldības sociālie dienesti . Respektīvi asistenta - pavadoņa pakalpojumu. Protams, ka es neloloju cerības, ka varētu atrast kādu personu, kura vēlētos par 1,20 h atbraukt pie manis, aizvest bērnu uz nodarbību, tad piem. 40. minūtes par velti pagaidīt un tad atkal vest mājās un tad par savu naudu doties savās darīšanās. tādējādi pavadot ceļā un gaidot daudz vairāk laika, nekā "strādājot". Kārtoju šo pakalpojumu uz savu mammu, kura ikdienā ar to arī nodarbojas, tikai nevaru viņai par to atlīdzināt. Tad nu nolēmām, ka būtu daži lati pie pensijas. Savācu izziņas no visiem speciālistiem, ko Elīza apmeklē, paņemu izziņu par īpašo kopšanu un devos uz Sociālo dienestu. Tā kā mana sociālā darbiniece esot slima, viņu aizvietoja cita. Kā tagad izrādās, nepilna gada laikā man nomainījās ilggadējā sociālā darbiniece uz citu, par ko es netiku informēta, uzzināju tikai faktu, ka nu dokumenti jākārto ar citu meiteni. Nu labi. tad šī cita meitene saslima uz ilgu laika periodu, bet neviens neizdomāja painformēt, ka viņa arī vairs nav mūsu sociālā darbiniece, bet nu jau man ir trešais sociālais darbinieks! Labi, aizmirstam par tādu naivumu kā to, ka sociālais darbinieks piezvanītu vai atsūtītu e-pastu par šādu asistenta pakalpojumu un iespēju mums to iegūt, aizmirstam par to, ka sociālais darbinieks painformētu mani apr to, ka jāiet nokārtot ikgadējie pabalsti, kas nu tiešām neturas galvā katru gadu, ikdienas lietās vienkārši aizmirstas, labi, štrunts. Tad nu esmu kabinetā, aizpildu iesniegumu un kad tiek sāktas pētīt manas izziņas no speciālistiem, izrādās, tās nekam neder, jo rehabilitācijas personas ir pašnodarbinātie, nevis institūcijas. Velti centos kaut ko ieskaidrot. Vēlāk saņēmu atzvanu par to, ka patiesi "skaitās" tikai bērnudārza apmeklējums un neskaitās, ja bērns iet pie logopēda, kurš ir pašnodarbināts. Ja viņš strādātu poliklīnikā, nu tad cita štelle. Bez tam par katru apmeklējumu būtu jāatskaitās ar čeku, un soc. darbinieks noteikti dosies kontrolēt, vai konkrētā dienā esam tajā nodarbībā, vai es bezdievīgi krāpjos, lai "izsistu"no valsts par 1-2 latiem nedēļā vairāk. Ok, lai jau nāk un pārbauda. Tikai nespēju iedomāties, ka soc. darbiniece tiešām sestdienā 10.00 brauks uz Baltezeru, lai pārbaudītu, ka mēs esam reitterapijā, vai pirmdienā 18.,00 uz Piņķiem, lai pārbaudītu, ka esam mūzikas terapijā.
Tad nu zvanīju LM(Labklājības Ministrijai), lai noskaidrotu, kurš no mums ir dīvains. Tur pagadījās tiešām ļoti atsaucīga darbiniece, kura paskaidroja, ka sociālie dienest interpretē likumu pa savam un pieprasa no vecākiem patiesi neadekvātas izziņas un pierādījumus, ka tiešām pakalpojums notiek. Ka skaitoties arī, ja asistents pavada bērnu pastaigā un uz veikalu, ko man soc. dienests norādīja kā vecāku pienākumu. Vecāku vai nevecāku pienākums, taču viņi nespēj saprast, ka man gan pastaigai, gan veikalam vajag līdzi to otro cilvēku, jo vienkārši bērna uzvedības īpatnības pieprasa to, ka viens cilvēks fiziski ar to netiek galā.
tad nu zvanīju atkal sociālajai darbiniecei un iedevu LM telefonus, lūdzu, lai piezvana. Atzvanu nesagaidīju un zvanīju šodien pati. Nē, soc. darbiniecei esot ļooooti daudz darba un viņa nav atradusi brīdi piezvanīt, kā arī viņas priekšniece, tomēr nezvanot uz LM, esot atkārtoti paskaidrojusi, ka manas izziņas nederēs.
Bet iesniegt es varot, ja nevarēšot akceptēt, tad es saņemšot atteikumu. Jauki...Atteikumu, ka bērna asistentam apmaksā ceļu pie logopēda, ja pat LM darbiniece teica, ka asistenta pienākums ir aizvest pat pieaugušu cilvēku pie mīļākā, ja ir tāda vajadzība. Un man ir jāpierāda, ka ir labi, ja bērns apmeklē logopēdu!
Protams, no soc. darbinieces nopratu, ka akmens tiek mests arī LM dārziņā, jo LM neesot noorganizējusi apmācības kursus par šo jauno pakalpojuma veidu. Nē, nu forši jau ir vienam otru vainot, nevis pacelt klausuli un sazvanīties.
Tā nu ir mūsu mīļajā dzimtenē...Vienmeŗ jau var priecāties, ka nedzīvojam Indijā, kur bērnus izvaro, bet tomēr varbūt ir vērts vērst skatu uz ASV, kur ģimenei valsts piešķir 3!!!! asistentus?
Nolēmu, tā kā bērnam ir pieci gadi, kārtot pakalpojumu - asistents, ko nodrošina pašvaldības sociālie dienesti . Respektīvi asistenta - pavadoņa pakalpojumu. Protams, ka es neloloju cerības, ka varētu atrast kādu personu, kura vēlētos par 1,20 h atbraukt pie manis, aizvest bērnu uz nodarbību, tad piem. 40. minūtes par velti pagaidīt un tad atkal vest mājās un tad par savu naudu doties savās darīšanās. tādējādi pavadot ceļā un gaidot daudz vairāk laika, nekā "strādājot". Kārtoju šo pakalpojumu uz savu mammu, kura ikdienā ar to arī nodarbojas, tikai nevaru viņai par to atlīdzināt. Tad nu nolēmām, ka būtu daži lati pie pensijas. Savācu izziņas no visiem speciālistiem, ko Elīza apmeklē, paņemu izziņu par īpašo kopšanu un devos uz Sociālo dienestu. Tā kā mana sociālā darbiniece esot slima, viņu aizvietoja cita. Kā tagad izrādās, nepilna gada laikā man nomainījās ilggadējā sociālā darbiniece uz citu, par ko es netiku informēta, uzzināju tikai faktu, ka nu dokumenti jākārto ar citu meiteni. Nu labi. tad šī cita meitene saslima uz ilgu laika periodu, bet neviens neizdomāja painformēt, ka viņa arī vairs nav mūsu sociālā darbiniece, bet nu jau man ir trešais sociālais darbinieks! Labi, aizmirstam par tādu naivumu kā to, ka sociālais darbinieks piezvanītu vai atsūtītu e-pastu par šādu asistenta pakalpojumu un iespēju mums to iegūt, aizmirstam par to, ka sociālais darbinieks painformētu mani apr to, ka jāiet nokārtot ikgadējie pabalsti, kas nu tiešām neturas galvā katru gadu, ikdienas lietās vienkārši aizmirstas, labi, štrunts. Tad nu esmu kabinetā, aizpildu iesniegumu un kad tiek sāktas pētīt manas izziņas no speciālistiem, izrādās, tās nekam neder, jo rehabilitācijas personas ir pašnodarbinātie, nevis institūcijas. Velti centos kaut ko ieskaidrot. Vēlāk saņēmu atzvanu par to, ka patiesi "skaitās" tikai bērnudārza apmeklējums un neskaitās, ja bērns iet pie logopēda, kurš ir pašnodarbināts. Ja viņš strādātu poliklīnikā, nu tad cita štelle. Bez tam par katru apmeklējumu būtu jāatskaitās ar čeku, un soc. darbinieks noteikti dosies kontrolēt, vai konkrētā dienā esam tajā nodarbībā, vai es bezdievīgi krāpjos, lai "izsistu"no valsts par 1-2 latiem nedēļā vairāk. Ok, lai jau nāk un pārbauda. Tikai nespēju iedomāties, ka soc. darbiniece tiešām sestdienā 10.00 brauks uz Baltezeru, lai pārbaudītu, ka mēs esam reitterapijā, vai pirmdienā 18.,00 uz Piņķiem, lai pārbaudītu, ka esam mūzikas terapijā.
Tad nu zvanīju LM(Labklājības Ministrijai), lai noskaidrotu, kurš no mums ir dīvains. Tur pagadījās tiešām ļoti atsaucīga darbiniece, kura paskaidroja, ka sociālie dienest interpretē likumu pa savam un pieprasa no vecākiem patiesi neadekvātas izziņas un pierādījumus, ka tiešām pakalpojums notiek. Ka skaitoties arī, ja asistents pavada bērnu pastaigā un uz veikalu, ko man soc. dienests norādīja kā vecāku pienākumu. Vecāku vai nevecāku pienākums, taču viņi nespēj saprast, ka man gan pastaigai, gan veikalam vajag līdzi to otro cilvēku, jo vienkārši bērna uzvedības īpatnības pieprasa to, ka viens cilvēks fiziski ar to netiek galā.
tad nu zvanīju atkal sociālajai darbiniecei un iedevu LM telefonus, lūdzu, lai piezvana. Atzvanu nesagaidīju un zvanīju šodien pati. Nē, soc. darbiniecei esot ļooooti daudz darba un viņa nav atradusi brīdi piezvanīt, kā arī viņas priekšniece, tomēr nezvanot uz LM, esot atkārtoti paskaidrojusi, ka manas izziņas nederēs.
Bet iesniegt es varot, ja nevarēšot akceptēt, tad es saņemšot atteikumu. Jauki...Atteikumu, ka bērna asistentam apmaksā ceļu pie logopēda, ja pat LM darbiniece teica, ka asistenta pienākums ir aizvest pat pieaugušu cilvēku pie mīļākā, ja ir tāda vajadzība. Un man ir jāpierāda, ka ir labi, ja bērns apmeklē logopēdu!
Protams, no soc. darbinieces nopratu, ka akmens tiek mests arī LM dārziņā, jo LM neesot noorganizējusi apmācības kursus par šo jauno pakalpojuma veidu. Nē, nu forši jau ir vienam otru vainot, nevis pacelt klausuli un sazvanīties.
Tā nu ir mūsu mīļajā dzimtenē...Vienmeŗ jau var priecāties, ka nedzīvojam Indijā, kur bērnus izvaro, bet tomēr varbūt ir vērts vērst skatu uz ASV, kur ģimenei valsts piešķir 3!!!! asistentus?
Abonēt:
Ziņas (Atom)