Bija laiks, kad es ļoti gribēju,lai Elīza sāktu runāt, ļoti, ļoti...Es redzēju sapņus, kur viņa runā, es ticēju,ka viņa grib tik daudz ko pastāstīt, ko nevarēja pilnibā piepildīt ne kartiņu komunikācija, ne digitālā komunikācija ar iPad. Tad es "palaidu"to vaļā, man šķita, ok, lai nerunā, kaut tikai būtu uzvedība, kas iekļaujas sabiedrības rāmjos, lai varu aiziet normāli kopā uz spēļu laukumu, veikalu. Bija laiks, kad domāju -ja kaut lamu vārdu iemācītos pateikt, būtu supper, ka tikai vārds...
Tagad Elīza runā. Viņa sāka runāt 7.5 gadu vecumā, proti, pagājušajā rudenī. Uz skolu gan vēl aizgāja ar valodu, ko skolotāja nesaprata, viņa nespēja izrunāt 3-zilbju vārdus, runāja 1-2 īsu vārdu teikumus.
Tagad mēs vairs neizmantojam alternatīvo komunikāciju, Elīza runā arī 4-zilbju vārdus, veido saliktus teikumus, mācās jautājumu teikumu veidošanu. Viņa pilnībā var izklāstīt savas vēlmes, pamazām izdodas atstāstīt arī pagātnes notikumus, mācās skaitīt dzejolīšus.
Viņas runa noteikti nav vecumam atbilstoša, ir daudz gramatisku problēmu, viņa runā lēni, var iestrēgt, neizrunā vairākas skaņas, bet mēs varam iet pa ielu un pļāpāt, varam runāt pa telefonu.
Tas IR iespējams, ka bērns, kurš 4-gados ir pilnīgi neverbāls un saka 1 vārdu-mamma, var iemācīties runāt!
Elīzas gadījumā izdevās atrast iemeslu - ilgstošu, hronisku bakteriālu infekciju, kas uzsākot piemērotu ārstēšanu bija nedēļu jautājums. No sākuma es šausmīgi baidījos, man šķita,ka vārdi,kas nāca klāt katru dienu pazudīs, ka būs regress. Tomēr valoda attīstās, pamazām, bet pagaidām pastāvīgi. Ir mums arī regresi, jā, ir periodi, kad notiek atkritiens, tad atkal ir jāsaspringst, jāaktivizē "ierocī"un jāmetas cīņā ar izraisītājiem.
Par to,kas palīdzēja Elīzai runāt pastāstīšu citos ierakstos.
nekad nepārstājiet ticēt un meklēt risinājumus!
ceturtdiena, 2016. gada 8. septembris
Laiks skrien un ko tas nes sev līdzi.
Beidzot nolēmu atkal pieķerties blogam, jo, izrādās, to tomēr kāds lasa :)
Ir pagājis krietns laiciņš kopš pēdējā ieraksta, pat pašai pārlasot vecos ierakstus šķiet, ka kāds cits tos rakstījis:)
Ilgi domāju vai man vajadzētu dalīties publiski ar to, ko esmu apguvusi šo gadu laikā, kamēr klusēju. Taču, pieņemu,ka apkārt ir vēl daudz tik pat traku mammu kā es, kas būtu ar mieru darīt visu iespējamo, lai palīdzētu saviem bērniem.
Esmu nolēmusi pastāstīt par biomedicīnisko pieeju bērnu atveseļošanā no autiskā spektra traucējumiem, hiperaktivitātes, uzmanības deficīta, tikiem, obesīvajām(uzmācīgajām) darbībām u.c. Tāpat arī pastāstīšu kas ir PANS/PANDAS, kas ir mitohondriju disfunkcija, cerebrālo folātu deficīts, kādēļ svarīga ir diēta un to,ka autisms ir MEDICĪNISKS stāvoklis, tas ir maināms, tas nav zīmogs uz mūžu un bezcerība. Es neapgalvoju, ka bērnu ar multipliem traucējumiem ir iespējams atveseļot 100% (kaut arī esmu lasījusi veiksmes stāstus, kur tas ir noticis, taču tā kā nepazīstu personīgi šos cilvēkus, ļaušu katram pašam izdarīt secinājumus). Varu runāt tikai par savu pieredzi un tā ir tāda, ka daudz, daudz ko var vērst par labu.
Tas gan būs maratons, ne sprints, ar kritieniem un kāpumiem, ar bezcerības sajūtu un uzvarām, taču es 100% ticu,ka pilnīgi visi bērni ar asd, udhs, uzvedības traucējumiem u.c stāvokļiem ir ar milzu potenciālu uzlabot savu stāvokli! Pie tam ne ar neiroleptiķiem, ne ar rispoleptu, ne ar citām nervu zālēm, bet pirmkaŗt pavisam dabiski un pašā sākumā ar maziem ieguldījumiem.
Ir pagājis krietns laiciņš kopš pēdējā ieraksta, pat pašai pārlasot vecos ierakstus šķiet, ka kāds cits tos rakstījis:)
Ilgi domāju vai man vajadzētu dalīties publiski ar to, ko esmu apguvusi šo gadu laikā, kamēr klusēju. Taču, pieņemu,ka apkārt ir vēl daudz tik pat traku mammu kā es, kas būtu ar mieru darīt visu iespējamo, lai palīdzētu saviem bērniem.
Esmu nolēmusi pastāstīt par biomedicīnisko pieeju bērnu atveseļošanā no autiskā spektra traucējumiem, hiperaktivitātes, uzmanības deficīta, tikiem, obesīvajām(uzmācīgajām) darbībām u.c. Tāpat arī pastāstīšu kas ir PANS/PANDAS, kas ir mitohondriju disfunkcija, cerebrālo folātu deficīts, kādēļ svarīga ir diēta un to,ka autisms ir MEDICĪNISKS stāvoklis, tas ir maināms, tas nav zīmogs uz mūžu un bezcerība. Es neapgalvoju, ka bērnu ar multipliem traucējumiem ir iespējams atveseļot 100% (kaut arī esmu lasījusi veiksmes stāstus, kur tas ir noticis, taču tā kā nepazīstu personīgi šos cilvēkus, ļaušu katram pašam izdarīt secinājumus). Varu runāt tikai par savu pieredzi un tā ir tāda, ka daudz, daudz ko var vērst par labu.
Tas gan būs maratons, ne sprints, ar kritieniem un kāpumiem, ar bezcerības sajūtu un uzvarām, taču es 100% ticu,ka pilnīgi visi bērni ar asd, udhs, uzvedības traucējumiem u.c stāvokļiem ir ar milzu potenciālu uzlabot savu stāvokli! Pie tam ne ar neiroleptiķiem, ne ar rispoleptu, ne ar citām nervu zālēm, bet pirmkaŗt pavisam dabiski un pašā sākumā ar maziem ieguldījumiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)