Pavasaris nāk ar savām pavasara krīzēm un labajām lietām. Taču, kad ziemas tuntulēšanās aiz muguras, jāsāk padomāt arī par izklaides pasākumiem, gripa arī vairs nav manīta - tad tik uz priekšu! Nolēmu 2x doties ar meitu uz Leļļu teātri. Pirmā reize bija diezgan neveiksmīga, jo izturējām tikai pirmo cēlienu. Šoreiz esam lielākas, cerams, izdosies!
Neveiksmīgi ierodamies teātrī krietni pirms izrādes sākšanās. Tam ir sliktās puses, jo Eli jau nogurst un sāk kašķēties, apnīk gaidīt. Kaut arī agrajai ierašanās bija savs labums - nav jāspaidās pa garderobi un var kafejnīcā , nestāvot rindu, tikt pie labumiem, jo kā gan lai tos aizliedz, ja stāv deguna priekšā? Cenas lielas, taču, tiekam pie kokteiļa un kūciņas, no kuras tiek noēsts dekorējums un pārējo varu ēst pati.
Esmu sagatavojusi līdzi žāvētos augļus un riekstus, lai ir izrādes laikā ko uzraust un nav stress. Nosēžamies maliņā, lai tiekam prom, ja gadās kāds kreņķis. Mazajā zālē ir ļoti karsts, tas jāņem vērā ejot nākošreiz - jāvelk plānas drēbes. Pirmā izrādes daļa pagūst nokaitināt ar aktieru stāstījumu par to, kā jāuzvedas izrādē. Tā kā pārsvarā publiku veido mazuļi sākot no 2 gadu vecuma, to varēja aiztaupīt:) Pagūstam vēl aizdoties uz labierīcībām un kad esam atpakaļ, skatīšanās var sākties. Sanāk misēklis ar specefektiem - tiek imitēts pērkons, Elīza traki nobīstas, grib iet prom, kādu laiku sēž uz grīdas. par laimi izdodas nomierināties un izturam cēlienu līdz galam. Starpbrīdī tiekam ātri ārā no zāles, atkal pie kafejnīcas, bet šoreiz ir tikai gribēšana, bet nav varēšana - man jāapēd un jāizdzer meitas sagribētais:)
Starpbrīdis tiek pārciests diezgan grūti, Eli pamanās rāpot pa zemi, kas nav diez ko emocionāli sagremojami no manas puses, jo tomēr liela. Neviens 5gadnieks apkārt nerāpoja un nekašķējās, ka kāds bērns apsēžas šūpoties uz šūpuļzirdziņa, kas novietots blakus telpā, kur ir vitrīnās izstādītas arī lelles. Pastaigājam pa pirmo stāvu, apskatām izstādi, gleznas un sākas otrs cēliens. Šis ir muzikālāks, darbojas sunītis, kaķītis, pazīstami un tuvi tēli un meita aizraujas. Šķiet, ka otrs cēliens ir arī īsāks. Šim jau tiek aktīvi dzīvots līdzi un beigās aplaudēts.
Dodoties prom, koridorā sagaida meitene, kura katram bērnam izdala šokolādes sieriņus! Jauki!
Kopumā rezumējot, jāsaka, ka jāierodas neilgi pirms sākuma, jāņem līdzi našķi nervu nomierināšanai, jāģērbj plānas drēbes un jābūt gatavam arī uz kaunpilniem momentiem:) bet nu domāju, ka būs sliktāk, taču nebija! Darbinieki neko neaizrādīja, cilvēki arī nē. redzēju māmiņu ar meitenīti, kurai ir Dauna sindroms, nopriecājos, ka īpašo bērnu māmiņas saņemas un dodas ārā no mājām, sabiedrībā un vismaz konkrētajā gadījumā, apkārtējie neizrādīja nekā, ka mūsu meitenes kaut kā atšķirtos.
Šonedēļ ejam uz izrādi lielajā zālē, redzēs, kā būs tur!
