Runāt vai komunicēt?

Pēdējā laikā aizdomājos, lasot forumus un runājot ar mammām, par to, cik svarīga ir bērna spēja fiziski runāt, un cik svarīga ir spēja komunicēt, pastāstīt jebkādā veidā par savām vēlmēm un būt saprastam.
Man pašai šī atklāsme, ka vissvarīgākā ir komunikācija, nevis fiziskā runāšana nenāca viegli un ātri.
Tā kā mana meita mazā vecumā nekādi nekomunicēja, ne norādīja ar roku, ne teica jā/nē, ne māja ar galvu, viss bija jāuzmin un jāpārbauda iedodot.
Protams, viņa nevarēja pastāstīt, kā jūtās, ko darīja vakar, ko grib darīt rīt un tagad. Vēl pirms viņa iemācījās staigāt, viņa pievērsa sev uzmanību sitot galvu pret ratiņu muguriņu. tas bija baiss periods, aiz galvas tika likts spilvens, centāmies visādi uzminēt bērna vēlmes. Tad pamazām meita iemācījās norādīt uz lietām, kuras gribēja. Pamazām galvas dauzīšana palika pagātnē. Uzzināju par iespēju komunicēt ar kartiņām, bet tas man likās smieklīgi - bērns taču visu saprot, kartiņu burza, met prom, negrib, kāda no tām jēga. Tā nu to atmetu. Vēl ap starpu izmēģināju rakstīt jā/nē uz lapas un ar bērna roku vadīt, lai sagaidītu atbildi, taču tas arī nestrādāja. Ne uz kādu jā vai nē Elis nenorādīja.
Gāja laiks, runa nebija bet es tikai nospraudu sev mērķus, ka runās tik gados, tik gados, tik gados. Protams, fonā visu laiku tika bērns vests uz dažādām nodarbībām, lietoti smadzeņu attīstošie vitamīni, preparāti. Attīstība viennozīmīgi notika, taču runa neraisījās. tad, beidzot, četru gadu vecumā parādījās atkal vārds - mamma. Urrā! Vasarā aizbraucām uz delfīnterapiju, biju jau iemācījusies atšifrēt bērna vēlmes, varēja parādīt jā un nē ar žestiem purinot galvu, pati izmantoja dažus pašas izdomātus žestus ikdienā.
Palēnām nokļuvu pie secinājuma, ka mums vajag komunikāciju, ne tikai lai var parādīt uz maizi, kad grib ēst, vai uz tējkannu, ja grib dzert. Es gribu zināt, ko grib tieši ēst, ko dzert, kā gāja bērnudārzā, no kā bail, kas grib būt, kad izaugs liela. Tam nepieciešama runa, vai ne? Tomēr, ne obligāti.
Galvenais vecākiem ir pārvarēt šo savu iekšējo barjeru - gan jau runās, gan jau iemācīsies, es pagaidīšu, izmantošu attīstošās nodarbības...
Tomēr arī šajā laikā bērns taču grib runāt! Tā, kā vien viņš māk!
Ne mirkli nenožēloju, ka izveidoju savai meitai kartiņu komunicēšanas sistēmu, iegādājos iPad, sāku mācīt zīmju valodu. Visas šīs metodes noteikti nekavēs fiziskās valodas parādīšanos, ja tā ir iespējama, tieši otrādi, veicinās tās rašanos, jo bērnam radīsies galvā priekšstats par to, ka lai kaut ko dabūtu, ir jālūdz, jāveido "teikumi". Nē, nav viegli sev atzīt - varbūt mans bērns nekad nerunās tā kā citi bērni. bet arī tas ir OK! es to pieņemu, esmu uz to gatavs un kad tāds es esmu, es domāšu tālāk, ko darīt, lai mans bērns vispār varētu "runāt". Un ticiet man, tagad iespējas ir TIK daudz, vajag tikai rakt!
Un nokaut albatrosus savā galvā, beigt atzīmēt savā iedomātā laika līnijā arvien jaunus punktus, kuros taču noteikti sāks runāt! beigt raut bērnus uz visām ārzemēm, lai tikai kaut kas notiktu. Jā, to vajag darīt un es arī to daru, bet paralēli ir jārada sistēma, kā bērns var sazināties. nav jāieciklējas tikai uz - ko darīt, lai iemācītu runāt? To ir jāpārformulē uz  - ko darīt, lai iemācītu komunicēt, sazināties?
Un kas tad notiks, ja tiks izveidota kartīšu sistēma, bet pēc gada bērns sāks runāt? Lieliski, ielieciet cālī sludinājumu, ka gatavu kartiņu komplektu nododat citam!
Lai cik tas arī nebūtu paradoksāli, tajā brīdī, kad es sevī palaidu vaļā šīs bailes un vēlmi iemācīt runāt, bet sāku aktīvi attīstīt veidu kā sazināties, manai meitai arī sāka veidoties pirmie runātie vārdi! Viņa sāka interesēties par burtiem, to izrunu, sāka izrunāt atsevišķas skaņas, tad likt tās kopā. Joprojām izmantojam visu - žestus pārsvarā, jo datoru staipīt ārā negribu, kartiņas, datoru, skaņas un nu jau pirmos vārdiņus!
Un pateicoties šai alternatīvajai komunikācijai es zinu, ka mana meita grib ēst maizi, nevis vienkārši ēst, grib dzert sulu, nevis vienkārši dzert, vakariņās grib makaronus, paslaucīt istabu ar slotu, ka ir dusmīga utt. Jā, Elim ir ļoti lieliska pantomīmas spēja un viņa ļoti labi sazinās ar žestiem, tādēļ arī šim bubulim esmu pakāpusi un tos izmantojam nu jau apzināti.
Ar šo visu gribu teikt - nevajag iespringt uz RUNĀŠANU tā, kā mēs visi to saprotam, jo runāt var TIK daudz veidos! Un neviens nav sliktāks par runātu vārdu, kas izskan no mutes!

Suņu terapija

Nu beidzot esam pabijuši uz pirmo nodarbību suņu terapijā un varu pastāstīt, kā šis process notika mums. Pirmkārt jau par suņu terapiju aizdomājos noskatoties filmu par autisku bērnu, kur suns pavēra viņam pilnīgi citus attīstības apvāršņus. Sāku interesēties, kur Rīgā notiek suņu terapija. Kad meita vēl gāja iepriekšējā b/d, tad tur sunīši nāca uz grupiņu, bērni ar tiem spēlējās, taču individuāla pieredze nebija.
Atradu internetā pāris telefonus un sazvanījos ar treneri. Viņa lūdz uz e-pastu atsūtīt īstu problēmas izklāstu un teica izlems, vai var palīdzēt. Uzrakstīju e-pastu un trenere Vlada atsaucās, kā arī jau ierosināja lietas, pie kurām varētu strādāt, taču viņai bija viens noteikums - jātiekas ar bērna ārstējošo ārstu. No sākuma domāju, ka nu jau process izgāzies, kurš ārsts gribēs sadarboties. Uzrunāju psihiatri, viņa it kā nē neteica, bet nebija arī sajūsmā. Viņu atmetu un uzrunāju ģimenes ārsti, kas, man par brīnumu, ļoti atsaucīgi piekrita.
Ilgs laiks pagāja, kamēr atradām laiku, kad satikties. tad Elis saslima, tad Vlada nebija Latvijā, tad vēl kas. Tad nu beidzot norunājām tikšanos ar ģimenes ārsti, kura, atkal man par brīnumu, sniedza trenerei tiešām labu manas meitas novērojumu un ieteica sfēras, uz kurām būtu jāstrādā.
Tad nu pagājušajā piektdienā devāmies cauri visai Rīgai, aiz t/c Dole, kur parkā satikāmies ar Vladu un viņas diviem melnbaltajiem, burvīgajiem borderkollijiem. Suņi ir speciāli apmācīti un sertificēti. Sākumā Elīza tikai apskatīja suņus un nedaudz paglaudīja. Viņai bija ļoti slikts garastāvoklis un gribējās visu laiku kašķēties. No sākuma suņi skraidīja pēc kociņa, tad tika izvilkta bumbiņa, ko Elis arī labprāt meta prom un suns nesa atpakaļ. Tā nedaudz viņi paspēlējās. Nākošais uzdevums bija mest bumbiņu ar tādu kā garu karoti, tas bija pagrūti, jo bumbiņa "karotē" bija jāiestiprina, tad jāatvēzējas un jāmet.
Nākošais uzdevums bija sunīšu barošana ar suņu barību, kuru jāņem bija ar karotīti, bet nu to darīju es, jo Elīza jau galīgi neko negribēja. Sajūsmu izraisīja tas, ka suns vārtijās:)
tad devāmies pašūpoties, jo pirmā nodarbība notika parkā, un tad sunīši mūs pavadīja līdz mašīnai un Elīza nedaudz paveda suni pie pavadas.
Visumā nodarbību vērtēju pozitīvi, jo kontakts ar suni tika nodibināts, neliela iniciatīva no pašas arī bija.
Gaidīsim, kāds būs rezultāts turpmāk!

Burti, burtiņi

Kā iemācīt bērnam burtus? Ir ļoti daudz metodes, kā tieši uzsākt bērnam burtiņu mācību, taču es pa Lieldienām konstatēju, ka mana meita ir apguvusi gandrīz visus burtus pašmācības ceļā, izmantojot aplikāciju iPad - Ābece HD. Tā ir interaktīva ābece latviešu valodā, kur uzspiežot uz dažādām attēla daļām bērnam atskaņo attiecīgo burtu un dažādus citus vārdus, kuri sākās ar šo burtu. Ierunājis ir arī bērns, kas var šķist ļoti saistoši. Mana meita ar šo ābeci spēlējās pati, spaidot burtus un klausoties un šādi pasīvi arī apguva zināšanas. Mājās pie sienas ir arī plakāts - runājošā ābece, tomēr tas interesē mazāk, jo ir diezgan grūti nospiest podziņas pie katra burta, lai atskaņotu tā nosaukumu.

Mācāmies zīmes

Tā nu sanācis, ka atkal ieraksti blogā nav bijuši veselu mūžību. It kā visu laiku kaut kas notiek, kaut ko darām, bet, iespējams, neko tik ievērojamu, lai padalītos ar to ar citiem.
Tā kā sasniedzām manā prātā pēdējo atskaites punktu, proti, piecus gadus, un pēc šīs dzimšanas dienas uz burvju mājiena Elīza runāt nesāka, talkā tika ņemta Go Talk programma, kartiņas un tas, ko esmu jau šeit aprakstījusi. No kā visu laiku vairījos, tās bija zīmes. Pirmkārt, jo šķita, ka bērns taču ar pirkstiem nevarēs izrādīt vārdu burtos, bet es maldījos, jo ir gana daudz zīmju, kur viens vārds ir viens žests ar visu roku, otrkārt - to dara nedzirdīgie, treškārt - nu kā es tā mērkaķošos. Kad biju savā galvā pelikānus apkarojusi par kartiņām, nākošā kārta pienāca pelikāniem par zīmju valodu. Uz to pamudināja arī trekns spēriens pa pēcpusi no vienas logopēdes puses, jo viņa gana nesmalkjūtīgi man to ieteica, tekstā - nepaslinkojiet un pamāciet. nekad neesmu apzināti slinkojusi lietās, kas uz bērnu attiecas, bet tas tā.
Tad nu mājās ķēros klāt pie resursu apzināšanas un atklāju mājas lapu zimjuvaloda.lv
Tur sadaļā videovārdnīca un ikdienā biežāk lietojamie vārdi var atrast žestus iesākumam.
Tagad ir atvērta mājas lapa http://www.spreadthesign.com/.
Elīzai zīmes "pielec"ātri. Tā kā viņa jau iepriekš pati sarunājās ar zīmēm, izdomājot tās pati, kas mistiski ļoti maz atšķīrās no īstajām zīmēm, tātad lietoja tās intuitīvi, tad šis mūsu ceļš ir tikai turpinājums.
kaut gan pirkstiņi un rociņas nav tik veiklas, vai arī saistībā ar koordinācijas problēmām, precīzi parādīt zīmes ir grūti, bet saprast var.
Vakar skatoties reklāmu , attēlā parādīja maizi un ar žestu pateica maize:)
Ar šo gribu iedrošināt vecākus saviem nerunātājiem piedāvāt zīmes, tā ir laba iespēja bērnam "sākt runāt".