Idejas uzdevumiem

Jau iepriekš atvainojos par kvalitāti - fotografēts ar telefonu, sliktā apgaismojumā. Šeit uzdevumi, kurus esmu sataisījusi savai princesei. ne visi patīk un nav jau ne jausmas, vai tie nav pēc būtības "galīgi garām":). 

1) Kurš priekšmets atšķiras? Pagaidām šis ir pārāk sarežģīts uzdevums.

   2) Jāsagrupē dzīvnieki, ēdiens un apģērbs.

 3) Emocijas - zem "smailijiem"jānovieto bērnu fotogrāfijas ar pareizajām emocijām. Šis patīk!

 4) Atrodi vienādos - mūsu ķlikšķis"ir arī mašīnas, tādēļ tās izmantoju vairākos uzdevumos. Šeit ir dota no katras "markas"viena auto bilde, jāatrod un jāpieliek rindiņā vēl 2 tādas pašas.

 5) Liels-mazs:  Uz jau dotiem liela un maza ekskavatora attēliem jāuzliek atbilstošas attēlu kartiņas, respektīvi - loto:)

 6) Vēl viens loto variants, tikai par figūrām.

 7) Krāsas - zilai un sarkanai mašīnai blakus jānovieto tādas pašas krāsas mašīna.

 8) Ielaminētas vienkāršas formiņas, kuras mācīties apvilkt.

 9) Sākums skaitļu apguvei. Uz iemlaminētām kartiņām ir 1, 2 un 3 aplīši. Uz tiem jānovieto attiecīga skaita magnētiņi.

 10) Paldies par ideju  - paņēmu to no viena bloga. No trauku mazgājamajām lupatiņām izgatavoju burtu puzli. Lupatiņu bija maz, tādēļ pagaidām tikai daži burtiņi.

 11) Veļas striķa princips - tikai atteicināts uz figūrām. Uz augšējā "striķa"sakarinātas figūras, uz apakšējā ar lipīgo masu jāpielīmē attiecīga figūra. baisi neinteresanti:)

 12) Mācāmies lasīt - Attēls ar vārdiem, un vārds uz atsevišķas strēmelītes. Pagaidām tikai 3 vārdi, īpašī neinteresē.

Tas nu būtu viss, paldies par uzmanību:)

Alternatīvā komunikācija ar iPad - neliels ieskats

Tā, beidzot arī man ir mazs, slikts video, kurā varu nedaudz sniegt ieskatu, kā sākam apgūt darbu ar iPad programmu GoTalk. Pašai uz datora pazuda skaņa - cerams, ka var kaut ko dzirdēt, nevaru pārbaudīt :)

Ģimenes terapija -trijatā

Pagājušajā nedēļā sākās mūsu ģimenes terapijas nodarbības trijatā. iesākumā mēs pie psiholoģes Kristīnes bijām divatā izklāstīt problēmu, tad katrs 1x ar Elīzu, katram  no mums vajadzēja ar Eli izpildīt 10 uzdevumus, kas galīgi nebija viegli:) Un tad tos pārrunājām atkal ar psiholoģi, bet bez bērna. Tad sekoja pāris reizes, kad terapeite strādāja ar Eli viena un tad pieslēdzos 2x es, bet pagājušajā nedēļā mēs bijām visi trīs! Vīrs gan negribēja nākt un čīkst joprojām, ka neredzot tam jēgu, bet es redzu gan! Kaut vai tādēļ, ka šajās nepilnajās 40. minūtēs mēs reāli 3atā pavadām laiku kopā, kaut vai spiestā kārtā, centrā ir Elis un sava vīra acīs varēju beidzot lasīt prieku par lietām, ko meita dara.
Sākām ar to, ka Elis nosēdās man klēpī un terapeite uzsāka sesiju. Diena bija bijusi stresaina, visi uzvilkti, īpaši mazais, domāju - nekas nesanāks, jo meita sāka kašķēties, bet terapeite superīgi novērsa domas no kašķa un pamazām iesāka pirmo uzdevumu - roku smērēšanu ar krēmu - iesmērē rociņas un tad tās ir jācenšās izvilkt, izslidināt no pieaugušā tvēriena. Tad sekoja pārbaude, vai zābaciņos ir kāju pirkstiņi, vai arī, piemēram, cepumi. Meita, man klēpī sēžot, tomēr ik pa brīdim slēpās aiz rokām , kuras lika acīm priekšā un uzmanība "aizpeldēja", bet kaut kā jau turpinājām. tad sekoja dziesmiņa par autobusa durvīm, kas veras ciet un vaļā ( spēlējas ar kājām). Tad Elis ieviesa korekciju, ierāpjoties sēdēt starp mani un vīru, kā arī ne tikai drošības pēc mani bužināja , bet arī vīru. Līdz ar savu pozīcijas maiņu, arī uzdevumus paveica jau labāk. Bija jāpārdur ar rādītājpirkstu un īkšķi ziepju burbuļi un jāatspiež Play Doh plastilīnā savi pirksti un plaukstas. Izklausās pēc zīdaiņu uzdevumiem, ne? Bet Elim tie tiešām patika un viņa ar aizrautību tos pildīja un priecājās kā traka :)
Tad sekoja šūpošana sedziņā un noslēgumā barošana, kad Eli uzcienā par padarīto ar cepumiņu un ūdeni, bet nu doma jau arī šai darbībai ir terapeitiska.
Projām ejot, manuprāt, bija vislielākais sasniegums, jo pa kāpnēm ejot lejā, meita paņēma gan manu roku, gan vīra un kāpām visi trīs! Ļoti aizkustinošs moments! Rīt dodamies atkal. Ikdienā sāku pielietot plastilīna spaidīšanu - labi pārslēdz uzmanību no sliktām lietām, šūpošanu sedziņā. Ziepju burbuļu pārspridzināšanu ar pirkstu Elis atcerējās, jo pirmdien pie mūzikas terapeites darīja to pašu! Kaut vai tā ir viena reize nedēļā un vīrs neredz jēgu, tomēr ļoti ceru, ka ar laiku viņš arī spēs novērtēt šos mirkļus kopā un spēs priecāties arī ikdienā par Eļa sasniegumiem!

telefons

Šodien Elis man piezvanīja pa omes mobilo. Paceļu, dzirdu savu meitu sakām -mamma. Domāju, paprasījusi omei, lai uzspiež numuru, "izrunājamies", tad dzīrdu, ka ome prasa - kas tur runā? Paņem telefonu un noskaidrojās, ka Elis pati kaut kā piezvanījusi man, saspaidot pogas:)

Mūzikas terapija - supperīga terapeite, mūsu atklājums

Lai šodien nebūtu tikai viss sliktais, uzrakstīšu arī ko pozitīvu! Jau nedēļu neatliek laika uzrakstīt par iepriekšējo ļoti pozitīvo ģimenes terapijas sesiju, kā arī mājās paveikto, bet tagad vismaz uzrakstīšu par mūzikas terapiju.
Meklēju mūzikas terapeitu Daugavas otrā pusē, respektīvi, Pārdaugavas pusē, lai varētu pēc b/d atkal kādu dienu aizvest meitu padarboties, jo iepriekšējās nodarbības pie Marutas Portidžas apmācības centrā pārtrūka loģistikas dēļ - ome vairs nespēja izvadāt un bija problēmas sakoordinēt ar b/d laiku.
Tad nu caur mūzikas terapeitu mājas lapu atradu terapeiti Piņķos. Sazinājāmies un vakar devāmies uz pirmo nodarbību! Supper!
Terapeite pieņem pie sevis mājās, bet nedomāju, ka tas ir mīnuss, vienīgi - no mazo aktīvo darboņu aktivitātēm var ciest viņas personīgās mantas, bet to atbildību jau viņa uzņemas. Bez tam - tas uzreiz palētina pakalpojuma cenu. Pirmā -iepazīšanās nodarbība bija tikai 5ls.
Terapeite Ingūna, ļoti aktīva, pozitīva, dzīvespriecīga un zinoša, arī ar pieredzi smagu īpašo bērnu jomā. Apstāstīja , kā viņa veido terapijas sesiju, piemēram, ka bērns nosaka notiekošo (saprāta robežās), terapeits viņa darbības atbalsta. Kā tas izpaužas - piemēram, Elis paņem mūzikas instrumentu, kas izdod lietum līdzīgas skaņas un sāk darboties, terapeite arī paņem līdzīgu un arī "piespēlē"., vai arī Elis darbojas uz grīdas ar savām kājām, terapeite piesēžas pie klavierēm un cenšas ar mūzikas ritmu atdarināt Elīzas darbības.
Kaut arī Elīza pamanījās saplēst vienu mūzikas instrumentu, terapeite mierināja un visam piegāja ļoti saprotoši. kad atvainojos, ka nepabrīdināju, ka var mest mantas pa gaisu, viņa tikai noteica, ka vajadzējis pašai padomāt, ka nevar dot konkrēto lietu rokā. Tas radīja tādu atvieglojuma sajūtu!
Ceru, ka turpmākā sadarbība mums būs laba, jo nākošnedēļ brauksim atkal!
P.S.
Šādiem speciālistiem, tik enerģiskiem un pozitīviem būtu jāstrādā ar mūsu bērniem arī izglītības iestādēs....

Kad tālāk vairs nav spēka...

Domāju, ka katra īpašā bērna mamma to ir piedzīvojusi. To brīdi, kad šķiet - viss - tālāk vairs nav spēka, nemāku, nesanāk, viena ķibele pēc otras. Arī es esmu tagad šajā melnajā strīpā. Jau no rudens. Uzsākot bērnudārza gaitas, likās, ka trakāk jau nu vairs nevar būt. Bērns no adaptācijas stresa pat sāka bērnudārzā vemt. Katrs rīts bija ar drausmīgu raudāšanu, sirds lūza uz pusēm, bet sakodām zobus, atmetām visas papildus nodarbības un vedām meitu līdz launagam uz b/d. (lai neraudātu līdzi tika dotas gan dažādas stresa noņemošas mantiņas, gan komunikāciju grāmata ar attēliem utt)
Kaut kādā brīdī viss aizgāja...
Elis sāka iet uz b/d ar prieku, kaut arī dienu noīsinājām līdz 12.00 b/d. Jo vēlāk sab. tr. bija tik piebāzts, ka ome ar bērnu normāli netika mājās. Kaut arī bija drausmīgas uzvedības problēmas mājās, bet b/d nesūdzējās. Tagad, kad sākās aukstais un gripas laiks, kā arī omīte vairs fiziski nespēj katru dienu aizbraukt pakaļ un vest ar sabiedrisko mājās, izlēmu atstāt b/d uz visu dienu. Jo šķita, ka viss ir ar to iestādi nu jau ok. Pirmajā dienā pat aizejot pakaļ neticēju, ka mans bērns tik godīgi māks sēdēt pie galda un smuki rotaļāties. Bet ļaunākais tikai sekoja - tā kā zāļu nomaiņas rezultātā (vai vienkārši tāpēc, ka bērns aug), Elis sāka negulēt diendusu, un ja gulēja, tad maz un cēla augšā pārējos, radās problēma. Tā nu tas ir, ka mana meita nez kāpēc mājās māk smuki sēdēt un spēlēties gultā, ja pamostas, un netaisīt trobeli, bet b/d taisot. Un es laikam esmu ļoti slikta māte, jo neesmu bērnam ieaudzinājusi normas, ka tā uzvesties jau nu gan nav labi...
Audzinātāju sūdzības no vienas puses būtu pupu mizas, bet bērns atsāka savu histēriju no rītiem, ejot uz b/d un arī b/d kļuva agresīva.Tā kā ierastais ritms bija aizstāts ar citu, kuram vajadzēja arī spēku un nervus, lai īstenotu, un laiku, kura man nebija, tad šonedēļ atkal atsāku vest mājās pirms gulēšanas. Bērns apjucis pilnīgi - no rītiem histērijas. Es pārskrējusies, jo no darba pusdienlaikā skrienu vest bērnu mājās, kurš mani, nevis omi ieraugot pilnībā iziet no rāmjiem...Un tad iekāpjot mašīnā varu ar mokām iedabūt pretojošos bērnu sēdeklītī, kaut kā piesprādzēt (šodien, piemēram, līdz mašīnai no b/d stiepu aiz drēbēm un kaut kā, jo aiz padusēm paņemta , šļūca ārā, un vārtījās pa visiem dubļiem, kur varēja, cilvēki noteikti nodomāja, ka kaŗtējā māte - sadiste,) es varēju pie stūres tikai histēriski raudāt...Jo vienīgais risinājums no audzinātāju puses arī bija - jādzer zāles. It kā mēs to nedarītu!!! Un jāiet pie psihiatra. Esam apstaigājušas daudzus psihiatrus. Ja jau tas būtu tik vienkārši...Brīnumtabletīte, kas visu paŗvērš par nebijušu..Kā es to gribētu...
Un tad sāk pārņemt bezcerība - jo ja jau pat b/d, kur it kā ir mācīti speciālisti, nevar (Negrib?) meklēt normālus risinājumus, nevis tikai sūtīt mani pie ārsta, kur tāpat māku ceļu atrast, tad kur vēl atrast risinājumus bērna pieskatīšanai un izglītošanai? Kā būtu ar individuālu pieeju - individuālajām nodarbībām, psihologa piesaistīšanu, stingra dienas režīma ievērošanu,  utt...protams, protams, es nezinu, kas notiek b/d, es varu spriest tikai no redzētajām druskām aizejot pakaļ, bet nu ne jau mums vajag audzinātāju žēlošanos, ka ir grūti strādāt ar tādiem bērniem, ne slēptu nosodījumu, ka bērni nemāk uzvesties. Ja ir problēma, nu tad kur ir grūtības sanākt kopā un domāt reālus, normālus risinājumus? Arī ieteikums ņemt asistentu jau it kā labs, tikai nedaudz pagrūti izpildāms, jo a) finanses b) kur to cilvēku, kurš ir uzticams un spējīgs saprast bērna specifiku(un pieņemt) ķert?  Ja man jāmaksā katru dienu asistentam 20 ls, tad tie ir 80 ls nedēļā un 320 ls mēnesī. Tā ir vesela alga! Un cik tad man un vīram jāpelna mēnesī, lai kaut ko tādu varētu atļauties????
Tad paralēli tam ir jādomā par ārpus b/d rehabilitācijas pasākumiem, kad pie kāda speciālista aizvest,kādas metodes būtu labas audzināšanā, kādus attīstošos materiālus varētu pagatavot?Kā tikt galā ar parastām veselības problēmām, kā hemoroīds bērnam? Kā samenedžēt veselīgu mājas atmosfēru ar vīru, kuram arī visa šī uzvedības problēma ir arābu hieroglifi?
Tad vēl ir taču - ak jā, jāstrādā algots, astoņu stundu atbildīgs darbs! bet, ja sāk kaut kas sāpēt pašai, vai ir jāiet pie ārsta, tad tas tikai situāciju vēl "paspilgtina", jo ja sāp kaut kas hroniski, tas galīgi neuzlabo veselību.
Ok, jā, esmu pie robežas, kad šķiet-  viss, gribu padoties, es vairs nespēju. Zinu jau, ka tas pāries un atkal atsāksies, ka būs labie brīži, bet ir arī ļoti, ļoti grūtie brīži, kurus nesaprot neviens, neviens, izņemot tās mammas, kurām pašām ir tā.

Attīstošie darbiņi

Joprojām cenšos paveikt ar Elīzu mājās "darbiņus". Katru dienu jau nesanāk, bet cīnāmies:)
Pirmais - ķermeņa daļas. Šo lelli uztaisīju jau pasen, bet kaut kā neizmantojām. Tad izvilku no krājumiem un Elīza jau pirmajā reizē salika praktiski pareizi visu cilvēku. Lellei ķermeņa daļas ir uz "ļipučkām".

Šis ir uzdevums par apģērbu un aksesuāriem, ko kur velk. Ir kāju attēls, roku, ķermenis un galva. Jāizvēlas no kartiņām, kuras es dodu, kur katru likt - piemēram, cepuri uz galvas, cimdus rokā utt. Vakar Elim šis uzdevums patika un viņa sakārtoja 8 kartiņas, nevis kā ierasts 4.

Pēdējais uzdevums ir klasika - sagriezta attēla salikšana. Mums ir 4 attēli ar lācīšiem. Te būs viens no tiem. Tagad jau pēc vairāku reižu salikšanas, var salikt attēlu pati.


p.s Attēlu kvalitāte drausmīga, jo fočēts ar telefonu. Fotoaparāts vēl tikai padomā.

Reitterapija - mūsu pieredze

Šo sestdien atkal uzsākām reitterapijas nodarbības, šoreiz Baltezerā. Pieredze ar reitterapiju mums ir diezgan plaša un gara. Sāku Elīzu vest uz zirdziņiem jau no ļoti agra vecuma, jo fiziskā attīstība stipri kliboja. Sākām ar Kleistiem - lēti, izdevīga atrašanās vieta. Tomēr tie arī bija vienīgie plusi. Elīza tiešām bija vēl maziņa, neatceros pat cik veca, kāds gads, varbūt, katrā ziņā, viņa pati vēl stabili nesēdēja. Bērnu zirgā lika vienu pašu un man bija jāiet līdzi un jātur pie vienas kājas. Trenere regulāri aizrādīja, ka es nedarot to un šo kā vajag. Zirgs bija vizuāli noplucis. Nodarbības aukstā laikā notika slēgtā manēžā, siltā - ārā. nezinu īsti, kam pieder Kleistu zirgaaudzētava, bet skats tur diezgan tāds noplucis. Viss vecs, nemājīgs, auksts. Tomēr tas nebūtu nekas, ja vien trenerei būtu normāla attieksme pret vecākiem (ok, pret mani), un pat to paciestu, ja vien zirgs būtu bijis normāls. Par spīti regulārajiem aizrādījumiem, ka es bērnu nemāku pareizi pieturēt, esmu pārāk saspringta utt., braucām uz turieni jāt, līdz atgadījās starpgadījums. Jau pirms tam zirgs bija diezgan tramīgs, bet kādu reizi vasarā tas pameta gaisā pakaļkājas un Elīza lidoja...Ja vien es nebūtu viņu laicīgi saķērusi, nezinu, kas būtu noticis. protams, ka bērniem galvā nebija arī ķiveres. Pēc tam vairs tur nebraucām.

Tad sekoja rehabilitācija Vaivaros, kur arī bija reitterapija. Arī šeit bērnu uz zirga nelika kopā ar mammu, bet gan ar treneri. Tā kā Elīzai jau bija trauma no lidošanas no zirga, tad viņa histēriski bļāva un kliedza. Toreiz vēl jāšana Vaivaros notika tumšā slēgtajā manēžā, arī tur trenerītes ar laipnību neizcēlās.

Tomēr domai par reitterapiju ar roku neatmetu un, kad izlasīju calis.lv par iespēju jāt Katlakalnā, kaut arī nesertificētā zirgaudzētavā, devāmies turp. Uzreiz piesaistīja fakts, ka jāšana notika brīvā dabā, bērns uz zirga bija kopā ar mammu. attieksme bija tiešām supper. Braucām uz nodarbībām tiešām ilgi, nodarbība bija , atšķirībā no citām vietām, 40.minūtes, varēja braukt vairākas reizes nedēļā. Sēdēju uz zirga kopā ar meitu un krietns laiciņš pagāja, kamēr izdzinām bailes no zirgiem. Pēcāk Elīza jau sēdēja kopā ar treneri, kura viņu visvisādi izkaidēja, klausījās mūziku no mobilā, baroja ar rozīnēm utt., lai manu hiperaktīvo noturētu uz zirga. Pateicoties šīm nodarbībām un arī papildus aktivitātēm, Elīza sāka staigāt. Jāmin, ka arī šiet, pie Indras, avrēja redzēt, ka par zirgiem tiešām rūpējās, tie nebija noplukuši, izskatījās veselīgi, kopti.Tad kādu laiku zirdziņus atmetām, sanāca diezgan dārgi, bija grūtības saregulēt laikus. Vēl braucām pāris reizes pagājušajā gadā, bet šķiet, ka bijusī rosība tur kaut kā paputējusi.

Tad nu domāju izmēģināt vēl kādu vietu un nokļuvām uz reitterapiju pie Natālijas Baltezerā. Šī ir visiespaidīgākā vieta, jo ir milzīgs stallis, lielas manēžas, daudz zirgu. Elīzai un arī pārējiem bērniņiem tiek izsniegtas ķiverītes ( vai arī kā sauc tās speciālās jātnieku cepures), tie bērni, kuri var, jāj zirdziņos paši, turās paši, un treneris vadā aiz pavadas. Tā kā Elīza šādu pieredzi ir guvusi tik sen, ka vairs neatceras, tad viņu katrā pusē turēja darbinieces un viena vadāja zirgu aiz pavadas - tātad nodarbināti bija trīs cilvēki. Pirms nodarbības varējām ieiet stallī pamīļot zirdziņus. Zirgi arī kopti, smuki. Par 20. min nodarbību maksājām 6 Ls, dod arī čekus, viss profesionāli un sakārtoti. cerams, ka pozitīvā pieredze būs arī turpmāk un esam nolēmuši doties tur regulāri!

Noslēgumā vēl jāpiemin, ka arī esot Vaivaros šogad arī pajājām ar zirdziņiem. Tagad viņiem ir jauna manēža, ļoti glīta, silta, zirgi ir mierīgi, kopti. Uz zirgiem vecāki sēž kopā ar bērnu. Vienīgā nelaime - kaut arī ir pieraksts uz konkrētu laiku, var nākties gaidīt savu kārtu pat 40. min, kas manā gadījumā izvērtās par histēriju un ārprātu. Nu tas ir diezgan neglīti - ja ir pieraksts, tad tad jābūt uz konkrētu laiku, nevis variablam. Jo ir jau arī citas nodarbības, kuras līdz ar to nākas kavēt.

Tātad rezumē - visideālākā vieta, kāda līdz šim apmeklēta - Baltezers!

p.s. attēls no ponijs.lv

Darbojamies kopā - līmējam

Pēdējās dienās atklāju brīnišķīgu mammas blogu -  ingasmaja.lv. Varu smelties iedvesmu un apbrīnot, kā tādi mazi ķipari tik glīti darbojās ar radošām lietiņām. Tas motivē arī mani pievērsties daudz aktīvāk darbam ar Elīzu. Protams, pirmajās dienās bija asaras man, jo sapratu, ka to, ko krietni jaunāks bērns izdara bez problēmām, īpašas motivēšanas vai mācīšanas, man nākas dabūt ar nez kādu labumu piesolīšanu, un ij tad viss tiek darīts pa roku galam. Interese par procesu minimāla. Tomēr nepadošos! Domāju, ka daudzas mammas veido blogus par savu darbošanos ar bezproblēmu bērniņiem, tad nu mēģināšu atspoguļot arī to, kā un ko daru ar savējo, īpašo.

Šis ir pirmais darbiņš - mācāmies līmēt. Izgriezu gatavu eglītes bumbuļa formu no balta papīra, saplēsu mazus papīrīšus, bet var dot arī bērnam plēst, ja plēš vai sagriezt ar šķērēm. Kopā smērējām papīru ar PVA līmi un likām virsū papīra gabaliņus. Nākošā dienā uztaisījām arī zvagzni tādā pašā stilā.

Otro reizi uz ziedot.lv

Atbraucot vasarā no delfīniem Odesā zināju, ka noteikti brauksim atkal. Tā kā iespēja iekļauties lielajā akcijā ir tikai 1x, un kā man izklāstīja Sanita no ziedot.lv, otrajā reizē bērnam piešķir kontu, ziedot.lv mājas lapā ievieto aprakstu par situāciju un tad viss ir vecāku rokās. Kādu laiku nevarēju saņemties, bet tad, draudzenes mudināta, aprakstīju Elīzas dzīvesstāstu un aizsūtīju ziedot.lv elektroniski, kolēģis iztulkoja krieviski un arī to aizsūtīju. Nekādus ārstu papīrus tagad nevajadzēja, viss jau bija no 1ās reizes. Bija jāaizpilda arī anketa, kuru pēc tam iebraucu un parakstīju. Pavisam drīz jau Elīzas stāsts bija pievienots ziedot.lv mājas lapā un es sāku savu darbiņu. Izrakstīju visiem saviem draugiem un paziņām draugos.lv "spamu" ar lūgumu atbalstīt un norādīju konta numuru un ziedot.lv mājas lapu. Ierakstīju arī facebook. Atsaucība tiešām bija necerēti ātra-  drīz vien jau mājas lapā varēju skatīties, kā aug ziedojumu skaitlis:) Īpašs paldies manam un vīra klasesbiedram Elgaram, kurš uzrunāja savus Briseles kolēģus, un mūsu klasesbiedrenei Agitai par savu ārvalstu kolēģu uzrunāšanu! Vīrs izsūtīja manu vēstulīti arī saviem draugiem, paldies visiem, kuri pārsūtīja to tālāk! Paralēli uzsāku sarunas ar Nemo un ik pa brīdim paskatījos lidojumu biļetes. Kreņķējos, ka būs jābrauc ar pārsēšanos, jo gribējās braukt maija beigās, lai nav tik karsts un nav tik dārgi. Diemžēl tad nav tiešie reisi un  nākas lidot ar pārsēšanos un gaidīt nākošo reisu stundām ilgi. Pirms Ziemassvētkiem air baltic rīkoja akciju un sapratu - jārīkojas arī man! Štimmēju laikus lidojumam un paralēli sarakstījos ar Nemo par laikiem. Viņi ir izmainījuši kārtību un tagad, pēc pieteikuma anketas aizpildīšanas 3 darba dienu laikā naķās veikt priekšapmaksu 20% apmērā. Man tādas naudas uzreiz nebija, bet ziedot.lv prasīja konkrētus dokumetus. Tā kā lidojuma biļetes pa lēto bija pieejamas tikai dažas dienas, ilgi pētot, atradu lidojumus jūnija sākumā. Bet nu vismaz tiešie reisi! Biļetes lūdzu ziedot.lv pasūtīt un sākās riņķa dancis ar Nemo.
Tā kā nauda vēl tikai ziedojās, nezināju, kādu numuriņu ņemt, vai ņemt ēdināšanu, vai nē, un sakarā ar plānotās terapijas datumu maiņu, atkrita arī līdzbraucēja bijusī Eīzas auklīte. Par laimi, vīrs dabūja izņēmuma kaŗtā darbā atvaļinājumu. Pasūtīju vislētāko istabiņu, tādu pat, kāda bija jau šogad, bez ēšanas, transfēru. Ziedot.lv piekrita apmaksāt priekšapmaksu, bet Nemo nekādi nespēja atsūtīt normālu rēķinu. Nervus tajā procesā jau pazaudēju, līdz galu galā ziedot.lv pārņēma stafeti un viņu grāmatvedība pa taisno sakontaktēja ar Nemo grāmatvedību un beigu beigās visu nokārtoja!
Tad nu tagad ir skaidrs - jūnijā braucam! Un paskatoties Jaunajā gadā Elīzas lapiņu ziedot.lv, secināju, ka lūgtā summa ir saziedota un vēl daži desmiti latu pa virsu! Supper! Noderēs nākošajā reizē!

Mūsu alternatīvā komunikācija un dienas plāns

Kad sāku pievērsties "bilžu padarīšanai", ļoti pietrūka paraugu, kā tad citi to ir darījuši pirms mums. Izrakāju internetu, bet neko sakarīgu, izņemot 2 piemērus Vācijā, neatradu. Tad nu ievietošu bildes par to, kā mūsmājās izskatās dienas plāns un vieta alternatīvās komunikācijas bildītēm.

 <- Šī ir aptuvenā dienas kārtība pieceļoties, pusdienlaikā un ejot gulēt - darbības. Tās ir izprintētas un ielaminētas Elīzas attiecīgas fotorāfijas ar zobu mazgāšanu, celšanos, podiņu. Stāv pielipinātas ar "lipučku" pie skapja sienas.




Šis ir dienas un nedēļas
 plāns omas dzīvoklī, respektīvi, dzīvoklī, kur esam dzīvojušas visu laiku, kas ir īstās Elīzas mājas. Pie sienas ir pieurbta organiskā stikla plate, zem kuras ar abpuslīmējošos koču piestiprinātas krāsainas A4 lapas katrai dienai. Tagad uzlaboju plānu un katras dienas lauciņā pielīmēju lipeklīšus, pie kuriem var pielipināt kartiņas, lai nav jāķēpājas ar "ļipučku", ko Elis ķibina nost un ēd kā košļeni:)




Pie ledusskapja omas mājā ir pielipināts ar abpuslīmējošajiem skoča gabaliņiem galda paliktnis, tāds kā paklājveidīgs, pie kura var pielipināt lipeklīšus. Tos, ar kuriem aizdara kurpes un jakas:) Pārsvarā ir bildītes ar ēdienu, ir emociju kartiņas, dažas darbības. Izmanto gan aktīvi tikai ēdienu kartiņas. bet gan jau ar laiku!

Mūsu dzīvoklī pie durvju stenderes ir pielīmēti lipeklīši, pie kuriem stiprinu kartiņas ar notikumiem/darbībām, kas plānojas. Jāsaka gan, ka Elim pagaidām ne pārāk patīk izpildīt manus plānus :D

Sākam iet uz Montessori

Montessori nodarbības mums nav nekāds jaunums. Pirms kāda laika, kad vēl strādāju skolā un varēju dienas pirmo pusi veltīt, lai izvadātu Eli uz nodarbībām, gājām uz Montessori Sociālās Pediatrijas centrā pie skolotājas Marutas. Pēcāk Montessori nodarbības bija Mežaparka b/d. Tad ar b/d maiņu un darba maiņu, Montessori nodarbības atcēlām, to vietā paturot Portidžas nodarbības, bet, tā kā adaptācijas periods b/d bija smags, likvidējām visas papildus nodarbības, lai nebūtu "raustīšanās" starp nodarbībām un b/d, atstājām tikai logopēdu.
Kad nu adaptācija ir izdevusies, sāku meklēt atkal papildus nodarbes meitai, bet Pārdaugavā, jo omīte arī fiziski nespēj meitu izvadāt. Tā kā viena diena nedēļā, proti, piektdiena mums ir brīvdiena no b/d, to izmantosim nodarbībām. Atradu Rīgas Doma kora skolas mājas lapu, ka tur darbojas arī Montessori skolotāja. Piezvanīju, sarunājām laiku uz sestdienu.Izmēģinājuma nodarbībai.
Biju nedaudz nobijusies, jo nekad jau nevar zināt, kā izvēršas satikšanās ar jaunu cilvēku. Kaut arī no mājām izgājām ārā ar "stīvēšanos", satiekot skolotāju, viss bija ok. Meita droši iegāja līdzi darboties un smuki nostrādāja visas paredzētās 40. minūtes. Skolotāja pat izteica izbrīnu, cik labi izdevies pastrādāt:)Skolotāja ir beigusi arī "logopēdus". tā, ka sanāk nošaut 2 zaķus ar 1 :)
Tad nu turpmāk darbdienas būs rezervētas b/d , piektdienas Montessori un logopēdam, bet 6,7dien plānoju vest tā pat paplunčāties pa baseinu.
Domāju arī par zirdziņiem brīvdienās, jo mājās brīvdienas ziemā pārvēršas par murgu. Elis negrib iesaistīties nekādās aktivitātes, un tā kā TV, dators un telefons ir pārvērsti par balvu par padarītajiem darbiņiem, tad tie arī vairs netiek izmantoti "laika nosišanai", jo : nav darbiņu, nav izklaižu. Bet darbiņus negribas darīt tik ļoti, ka arī izklaides vairs nevajag.

Spēlējam "veikalos" ar GoTalk

Noķerot ideju no vienas filmas, kur bērni spēlējās ar audzinātāju b/d veikalos, izdomāju uztaisīt veikalu arī ar savējo. Sataisīju Go Talk lapu, kurā ir lauciņi -> labdien, Es gribētu nopirkt, paldies, lūdzu, nē, paldies, uz redzēšanos un produktu lauciņi. Sakasīju mājās esošos tukšos iepakojumus, izmazgāju, aizdarīju ar skoču,  sabildēju, saliku Go talk.
Izprintēju no ineta monētu attēlus un ielaminēju. Tad nu veikals varēja sākties. Tomēr šī spēle vismaz iesākumā jāspēlē 3atā, jo vienam jātur Go talks un jāpalīdz nospiest vajadzīgos taustiņus. Kopumā vakar normāli izspēlējām 1x, jo meita negrib secīgi sasveicināties, izvēlēties preces un samaksāt. Tomēr mēģināsim un mācīsimies atkal. Toties ļoti smuki rotaļu lācītim izstāstīja par sevi, izmantojot GoTalk:)
Bildē mūsu veikals:

Pirmais objekta attēlojums zīmējumā

Vakar meita uzzīmēja mani! Tas ir TĀDS sasniegums, ņemot vērā, ka viņa velk tikai svītriņas un aplīšus un švīkājas. Līdz šim ir zīmējusi tikai lietu, kas līst. Mamma Elīzas zīmējumā gan raud, bet tas jau nekas, gan jau aiz prieka:)