Laiks ar tēti

Tā nu ir sanācis, ka Elīzas tētis nav viņas bioloģiskais tēvs, bet ienāca viņas dzīvē pirms nepilniem diviem gadiem. Saku viņas, jo es jau savu vīru pazīstu kopš skolas laikiem.
Manuprāt, šī ir tik kutelīga tēma, kad par to parasti nemēdz runāt - par to, kā vīrietis pieņem bērnu ar īpašām vajadzībām. Noteikti būs cilvēku, kuri teiks - ja mīl sievieti, pieņems arī un mīlēs bērnu. Protams, it kā jau loģiski. Bet... bērnus ar autiskā spektra traucējumiem brīžam ir grūti izprast mammām pašām, kur nu vēl cilvēkam, kā teikt - no malas. Īpaši, ja klasiski ar šādu bērnu nepaspēlēsies. Tad nu visu laiku meklējam risinājumus, kā uzlabot attiecības, kā atrast lietas, ko tētis var darīt ar Eli. Neslēpšu, ne viens vien asaru litrs izraudāts.
Pēc kaŗtējās vārdu pārmaiņas, mans rūdītais geimeris vīrs, izvilka savu PC stūri no skapja un teica - mēģināšu ar Eli pabraukt ar mašīnītēm. Skeptiski nospriedu, ka nu gan atradis ideju, bet nu labi...
Stūre, istabā ienākot, meitu ieinteresēja uzreiz. protams, kā gan citādi, ja braucot pa lauku ceļiem, viņa man sēdējusi klēpī un stūrējusi jau no 2 gadu vecuma. (Nesūdziet mani policijā un Bāriņtiesā! Pati tā visu bērnību tētim klēpī nobraucu-redziet, dzīva un vesela, bez tam, man bija automātiskā kārba, viss kontrolēts). Protams, tagad jau liela, mašīna ar mehānisko kaŗbu un klēpī vairs nepasēdēsi. labi, liriskās atkāpes gana. Tad nu stūre ieinteresēja.
Nolēmām, ka tā arī būs balva par darbiņiem. Un tik minūtes, cik minūtes strādā, tik drīsktēs sēžot tētim klēpī pastūrēt. Par laimi, uzmanība nav tik noturīga, lai pavadītu šādā izklaidē ilgāk par nepilnām 15 min., bet pozitīvais no šī visa bija tik liels, ka nespēju noticēt - meita nākošajā dienā tētim līda virsū kā ute un pat iedeva pati buču. Ņemot vērā, ka attiecības satrp maniem abiem mīļajiem bija sasšķobījušās, pagrieziens bija mega liels! Jātur tikai īkšķi, lai tā tas turpinātos. Un jāmeklē, protams, arī citas aktivitātes vīram ar meitu, visa dzīve jau no PC nesastāv. Pēc jaungada uzsākam ģimenes terapiju jau 3atā. Redzēs, ko tas nesīs mūsu attiecību uzlabošanā!

Izklaides ar iPad un ikdienas uzdevumi

Ohohooo, krietnu laiku nesanāca pieķerties blogam. Visas tās jukas ar Ziemassvētkiem, Pasaules galu un tā tālāk:D Patlaban mūs ir pievarējis Rota vīruss, līdz ar ko apstopējusies arī mācīšanās.
Nesanāk arī aktīvi laiks pieķerties Go Talk programmas papildināšanai. Patlaban meita aktīvi spēlē spēles savā iPad kā balvu par izdarītiem mazajiem darbiņiem. Topā ir puzles, kur uz attēla ēnas jāuzliek atbilstošais attēls, Ziemassvētku eglītes rotāšana un tādas muļķīgas aplikācijas, kā Runājošais Ziemassvētku vecītis, Kaķis Toms un suns Bens. It kā jau "sviests", taču pieturos pie domas, ka kas ar mērku un sagādā prieku, tas attīsta. Apgūst viņa šitās elektronikas štelles apbrīnojami ātri - ieslēdz, atbloķē, spaida savas spēlītes, nu jau arī iemācījusies aizvērt uzlēcošos reklāmas logus.
No Go Talk varu padalīties tikai tik daudz, ka esmu izveidojusi lapiņu ar bildēm+tekstu par ciemošanos pie draugu bērniem. Tad nu tajā lapiņā topā ir lauciņš ar akvāriju un tiek drillēts teksts - Valteram un Adelei ir akvārijs..Otrs topa lauciņš ir ar tekstu - Man ļoti patika ciemos, nemaz negribēju iet mājās.
Pa starpu iPad, taisu, kā jau minēju, ikdienas uzdevumus. Tie ir pieci mazi darbiņi, pēc kuru paveikšanas ir balva. Iesākumā viss ritēja ideāli - darbiņi tika darīti bez kašķiem. Pēdējā laikā nepatika pret darbiņiem pieauga. Pastāstīšu mūsu metodiku.
Pirms darbu sākšanas uz papīra strēmeles sarakstu skaitļus no 1-5. Tik ir uzdevumi. Šos pašus skaitļus sarakstu uz mazām lapiņām. Uzvelkam virtuves pulksteni uz 15. min. Lai ir zināms, ka tad, kad skanēs signāls, laiks darbiņiem būs iztecējis.

Sarindoju darbiņus uz blakus galda un sākam. Paņemu darbiņu, piemēram, ielaminētu papīra lapu ar emociju sejiņām - priecīgu, dusmīgu, bēdīgu, un kastīti ar bērnu fotogrāfijām, kuri arī ir priecīgi, bēdīgi, dusmīgi. Viss ir ielaminēts - katra bildīte atsevišķi. Tad pielieku pie papīra strēmelītes vieninieka mazo lapiņu ar vieninieku un 1x vai nu saplaukšķinam, vai uzsitam ar plaukstu uz galda, un saku - viens. Kad pie katras emociju sejiņas saliktas 2 bērnu sejiņas ar attiecīgo emociju, pacietība uzdevumam ir galā, pagaidām vairāk ģīmīšus salikt nesanāk. Tad nosvītroju uz papīra strēmelītes vieninieku, pirmais uzdevums pabeigts. Lieku to nost un ņemam nākamo.
Pagaidām mācamies vai atkārtojam lielumus(liels, mazs), vienāds un atšķirīgs (jāatrod 3 vienādas mašīnas no 3 veidiem, piemēram, 3 policijas mašīnas, 3 atkritumu vedēji) Mašīnas, jo tā ir top tēma, Emocijas, krāsas, griešanu, līmēšanu, darbu ar plastelīnu, šķirošanu pēc piederības ēdienam, dzīvniekiem un apģērbam, kā arī kāds apģērbs tiek vilkts uz kādas ķermeņa daļas. Tik tikko sāku burtu un skaitļu apguvi. Pagaidām tikai loto formā - uz attiecība burta jāuzliek attiecīgais, respektīvi uz burta A kartiņas jāuzliek tāda pati kartiņa ar burtu A. Tas pats ar skaitļiem. Vēl ar skaitļiem ir uzdevums, kad uz aplīšiem jāuzliek attiecīgs magnētiņu skaits. respektīvi - ir laminēta kartiņa ar vienu aplīti ar tukšu vidu, diviem un trim. Uz tiem jāuzliek magnētiņi.
Pagaidām taustos pa tumsu un īsti nezinu, ko mācīt. Tā kā griezt māk tikai taisni, mācamies griezt formas, ko parasti daru, turot Elīzas rokas. MNācu ar otiņu līmi uzklāt uz papīra gabaliņa, to pielīmēt. Šis viss nāk ar lielu piespiešanu un mokām. Būs jāievieš balva arī par katru mazo uzdevumu. Savādāk kā pret kalnu daždien.
Bet tagad, slimojot, viss pedagoģiskais pamats ir sagruvis - var spēlēties savu kompi kad grib un skatīties tv. Ko es tur mocīšu slimnieku.

Uzsākam darbu ar IPad

Šī nedēļas nogale mums bija darbīga - gan mēģinājām piparkūkas kopā cept, gan uz kalniņu un McDonaldu aizbraukt kopā ar Elīzas draugu Rinaldu, gan ciemos aiziet un uz centru aizbraukt. Vienīgā skāde - uznācis kaut kāds periods, ka patīk ļoti maz lietas - braukt uz veikalu un stumdīt mazos iepirkumu ratus, iet ciemos vai spēlēt spēles kompī un telefonā. Pārējo laiku var čīkstēt un īdēt un mēģināt panākt savu. Ā, šūpošanās joprojām ir aktuāla. Mēģinu veidot "sociālos stāstus" par to, kur dosimies, vismaz vakar izveidoju - salipināju bildes uz A4 formāta lapas, taču tā vai tā visa brauciena laikā uz centru ideja galvā tikai viena - veikals! Vienīgā lieta, kas patika, bija karuselis Ziemassvētku tirdziņā Doma laukumā. Vispār - laba lieta - tikai 0,50s., jauks, saprotošs rūķis to regulē. Vēl pamanīju, ka vienā no mājiņām bija apmeties arī Ziemassvētku vecītis, bet pie viņa mēs negājām.
Pārdaugavas Mc Donalds arī laba vieta, kur aizbraukt - Latvijā gan 1x bijām McDonaldā. Rindas nav garas, vietas pietiek, ir pat stūrītis bērniem, kur var mētāt grozā bumbu. Neviens īpaši neblenza un mazie uzvedās diezgan forši!
Vakarus pavadīju apgūstot jauno GO Talk programmu komunikācijai. Programma ideāla - ir, ir arī garumzīmes! Iesaku, no sākuma labāk uzmest uz papīra, kādā secībā gribās komunikāciju lapas veidot, kas apmēram katrā lapā būs, kāda bus pirmā lapa. Man sanāca diezgan noņemties - kamēr atradu, kā izdzēst lapu, kā ienest lapu priekšā kādai citai, kā izdzēst informāciju no lauciņa. Patlaban ir izgatavota pirmā lapa ar 24 lauciņiem, uz kuriem zuspiežot, varēs aiziet uz konkrētām lapām, kur būs jau izvērsta informācija, Piemēram, pirmajā lapā mums ir lodziņi uz tēmām: par mani,emocijas, draugi un ģimene, bērnudārzs, ēdiens un dzēriens, nodarbes, nodarbības, mājās, rotaļlietas un citas. Tad ir uzdevums katrai šai tēmai izveidot savas lapas. Emociju lapā ir pagaidām 4 emocijas-  priecīga, bēdīga, dusmīga un vīlusies. Lapiņu "par mani" jau izmēģinājām dzīvē - ieliku bildes un ierakstīju teikumu par to, kā Eli sauc, cik gadu, ka iet bērnudārzā, kā sauc mammu, tēti, omi, kur dzīvo,kādi mājdzīvnieki ir, kas patīk un garšo. Vakar vakarā jau tētim varēja atbildēt ar kompīti uz jautājumiem par šīm tēmām. Piemēram, tētis prasa - kur tu dzīvo. Elis nospiež lauciņu ar mājas attēlu un atskan teksts - Es dzīvoju Rīgā, ...ielā:) Vakar arī ar kompīti paprasīja padzerties ūdeni:) Pamazām viss notiek. Tagad tikai darbs man - sagatavot visus lauciņus, iedomāties, par ko Elis gribētu runāt un kādas varētu būt runājamās situācijas. Tomēr ikdienā, piemēram, ejot pa ielu, pieņemu, ka galvenā tomēr paliks žestu valoda un skaņu izmantojums, bet, kas zina:)

Vēl apvalciņi iPad

Lūk, ir arī šādi  iPad aizsargapvalku veidi. Lētāks, kā tas, ko pasūtīju es. Skatīt ŠEIT

IPad ar GO Talk aplikāciju bērnudārzā

 

Ceru, ka drīz varēšu šādu video ievietot arī par savu meitu! Tas tā-  iedvesmai

Ģimenes terapija un jaunais iPad

Jau kādu laiku esam nolēmuši apmeklēt ģimenes terapiju pie psiholoģes K. Mažes. Pirmkārt jau, jo vienā brīdī nesapratām, kā tikt galā ar Elīzas uzvedību. Šķiet, viņa nez kādēļ sāka protestēt, ka ģimenē ienācis tik gaidītais tētis. Protams, tētis arī nebija sajūsmā un vienkārši netika galā ar situāciju. Atradu speciālisti, kura bija ar mieru strādāt ar īpašā bērna vecākiem. Pirmajās sesijās izklāstījām savu sāpi, savu bērnības pieredzi, un tad uzsākām terapeitisko spēli. Psiholoģe nofilmēja gan mani, gan vīru kopā ar Elīzu veicot vairākus uzdevumus. Izanalizēja un tad sāka darboties ar Eli. Pirms pirmās nodarbības ar bērnu viņa mums parādīja, ko taisās darīt ar Eli, tad sekoja 2-3 nodarbības ar Eli un vakar es biju nodarbībā klāt. Kaut gan jāsaka, ka ir grūti pārvarēt skespi un šķiet, ka nekas nenotiek un gribas ātru rezultātu - gatavu recepti, kā darīt, tā jau laikam psiholgi nestrādā. tad nu apbruņojos ar pacietību un naudu un eju šo taciņu. Vakar varēju pati paŗleicināties par to, kas notiek nodarbībā un biju pārsteigta, kā psiholoģei izdodas paŗvērst kašķa iezīmes spēlē. Piemēram, pirmais uzdevums bija sasmērēt rokas ar krēmu un samīļot pirkstiņus. Elis rāva roku ārā. Psiholoģe paŗvērta to par spēli sakot, o, kā Tu māki izvilkt roku,dtaram to vēl! es skaitīšu līdz 3 un tad Tu velc! Elim tas uzreiz iepatikās. Tad sekoja vēl daži uzdevumi, kuru laikā Elis sēdēja man klēpī un psiholoģe ar viņu darbojās. Es neticēju, ka manā klātbūtnē Elis vispār gribēs kaut ko darīt, jo parasti ir pretējā reakcija, bet bija forši. protams, ka beigās kašķis nāca virsū kā traks, bet mēs aizgājām prom BEZ kliegšanas, krišanas pie zemes vai citiem ČP. Izstāstīju šo vīram sajūsmināta, ka mums arī katru kašķi būtu jāpārvērš spēlē uz ko viņš sniedza pavisam pamatotu atbildi - bet mēs bieži vien esam pārāk noguruši priekš tā.Tas jau gan...Tomēr ir jācenšas. Lai cik riebīga diena būtu bijusi darbā.
Nākošajā nedēļā atkal tikšanās ar mani un vīru. tad jau pastāstīšu, kā mums iet.
Vakarā kurjers atveda Elīzas iPad! Pavadīju vakaru "kačājot" spēles un izprotot ierīci. Šovakar sākšu veidot komunikāciju lapas!!!

Aizsargapvalks iPad - jeb kā neiznīcināt komunikāciju ierīci

Iepriekšējā postā jau rakstīju par aplikāciju no GoTalk ražotāju kompānijas alternatīvajai komunikācijai. Manuprāt elektroniskā GoTalk versija ir lieliska un labāka par tradicionālajām komunikāciju tāfelēm, JO:
1) Nav jāizgatavo tāfelēs liekamās papīra attēlu lapas
2) nav ierobežots lauciņu skaits
3)var izgatavot tik daudz komunikāciju lapas, cik gribas
4)var labot visu informāciju, izdzēst
5)vienā ierīcē bērns var gan klausīties mūziku, skatīties video, un arī komunicēt.
Ai - bet šī galīgi nav reklāma, esmu pilnīgi neitrāla. Vienkārši ilgi meklēju iespēju, tieši kāda komunikāciju ierīce būtu manam nerunātājam vislabākā. Apsvēru dažādu firmu komunikāciju tāfeļu iegādi, bet apstājos pie iPad aplikācijas, jo tā paver daudz vairāk iespējas, un ja nu kādā brīdī Elis sāks runāt un man nebūs vajadzīga šī aplikācija, tad iPad jau tā vai tā paliek un noder - kaut vai braucot uz ārzemēm, lai lidostās pārvarētu gaidīšanas procesu, vai slimnīcās, rehabilitācijā u.c. neinteresantās vietās izklaidētos.
Tad nu arī radās jautājums - bet iPad taču ir tik trausls, ņemšu uz kredīta, negribas taču, lai tas sašķīstu pēc pāris dienām, ja Elim ienāks prātā to nomest zemē, vai arī kaut kas ne tā samisēsies. Pieredze ir - ar portatīvo datoru, kas neveiksmīga kritiena rezultātā palika bez ekrāna.

Izrādās, ka šī pati kompānija izgatavojusi arī aizsargapvalku IPad. Iespējams, ka pēc izmēriem der arī citām planšetēm un ja der, tad un ir iegādāta cita planšete vienkārši citām vajadzībām, var taču izmantot.
LŪK!-> Šādi izskatās apvalks. Var nopirkt par 59 dolāriem ŠEIT.
Jāpiereģistrējas tikai mājas lapā, un jāveic pasūtījums. Ja nu ir vēlme pirkt un kaut kas nestrādā, droši rakstiet komentārus, jo es arī sākumā nedaudz "nočakarējos".

Alternatīvā komunikācija- Go Talk aplikācija iPad

Vakar noskatījos internetā konferenci par  Go Talk aplikāciju iPad - Go  Talk Now (spiest uz teksta)!. Esmu sajūsmā, tādēļ pastāstīšu arī jums.
Kā tas darbojas - uz iPad ekrāna ir Go Talk ikona, tāpat, kā būtu instalēta kāda spēles ikona. Tad uz tās uziet un atveras logs, kurā var izvēlēties vai nu lietotāja režīmu(respektīvi bērna), vai režīmu, kurā tiek ievadīta informācija. Pastāv iespēja saslēgt kopā vairākus iPad, es gan nesapratu vēl kā, bet, iespējams, ka tas ir tāds kā čata variants. Ir iespēja izmantot VISAS pasaules iPados ielādēto Go Talk aplikāciju lietotāju ievietotos paraugus, protams, tie būs angliski/vāciski/zviedriski:)var jau būt, ka arī latviski, ja LV kāds šo aplikāciju leito, bet (to gan nerādīja), iespējams, tos var koriģēt un pielāgot latviešu valodai. Ir vēl dažādas papildus iespējas, bet iesākumam es domāju, ka jāsaprot vienkāršākās.
 Tātad - var izveidot bezgalīgi daudz lapu(nu cik vien iPad ietilpība atļauj). Tām ir iespēja izmantot attēlus no G oTalk arhīva(ap 1400, rādīja piemērus, ļoti forši), var lejuplādēt arī citas simbolu sistēmas, piemēram, MetaCom, kas ir Vācijā izstrādāta sistēma. Var novilkt attēlus no interneta, var fotografēt pats un ievietot. Katrai lapai var izveidot lauciņus no 1-25. Katrā lauciņā var ievietot attēlu, vai video, vai pievienot attēlam mūziku, kā arī ierunāt tekstu. Var izveidot lauciņu, kurā ir tikai viens attēls, tad iezīmēt attēla daļas, piemēram - seja, iezīmē ausi, pievieno iezīmētajam lauciņam skaņu - ieraksti teikumu tā ir auss. Kad bērns uz tās auss piespiedīs, tiks atskaņots - tā ir auss. Var izmantot arī jau gatavos valodas piemērus, diemžēl tie uz mums neattiecas, jo ir dažādās valodās, tomēr es apšaubu, ka arī latviski.
Kas vēl - var izveidot atsevišķas lapas ar nosaukumu, piemēram, skola, mājas, ciemos, veikals, tad uzspiežot uz katras no šīm lapām, var iet tālāk, piemēram, uzejot uz lapas - skola, var izveidot lapu ar skolas priekšmetiem, ar mācību stundām, ar skolotāju portretiem, to atkal var dalīt sīkāk. Respektīvi, cik es sapratu, ir iespēja it kā veidot mazas atsevišķas grāmatiņas par kādu noteiktu tēmu, un tik daudz, cik gribas. Ideāli ir, ka var pievienot tiešām multenes, video, mūziku, ierunātos failus, tos virknēt. Var zem vienas bildes ierunāt veselu teikumu, vai divus, kuri atskaņosies viens peč otra.Vienīgais mīnuss - nezinu, vai ir pieejamas garumzīmes:( Un pati programma ir angliski/vāciski, tā, ka tomēr kaut kas no tās valodas ir jāsaprot, lai iesākumā bērnam visas tās komunikāciju lapas izveidotu, jo tomēr tas ir liels darbs, tādēļ es arī domāju pirkt to iPad drīzumā un tad pa vakariem lēnām apgūt un veidot Elim komunikāciju lapas, jo ātri tas nebūs.

Ā, vēl:) Katrai lapai var mainīt fona krāsu, katram atsevišķajam lauciņam var mainīt fona krāsu, var mainīt rāmīša krāsu. Katrā atsevišķajā lauciņā var ievietot vairākus attēlus, piemēram, - lielā tēma: skola, apakštēma: skolas piederumi. Atsevišķs lauciņš līmei - var ievietot dažādu līmju attēlus, tos var lauciņā pietuvināt lielus, samazināt, no tiem var izgriezt tikai kādu detaļu. Attēlus var kopēt no lauciņa uz lauciņu. Respektīvi, man jau ļoti liekas tās iespējas pilnīgas un foršas!
Ja ir tiešām interese,ŠEIT ir links, kur iespējams pieteikties uz interneta konferencēm, pat ja nesaprotat angleni tik labi, var skatīties bildītes, vismaz izprast, kā tā programma darbojas. Vienīgi jāsaštimmē mūsu laiki ar viņu - vakardienas konference viņiem bija 10:00 no rīta, kas mums ir 18.00:)

Par bērnudārzu busiņu nepieciešamību

Jau otro dienu nākas mērot ceļu uz bērnudārzu ar sabiedrisko transportu. Nu kas tad tur liels, noteikti teiks 99% cilvēku. Protams, nekas, ja vien bērns pacietīgi stāv pie rociņas, bet transportā sēž kā zaķītis un klusējot veras ārā pa logu, transports atnāk laikā, nav pārbāzts, neiestrēgst sastrēgumos. Vakardien bija pirmā reize ar sab. tr. un visumā ņemot - diezgan ok, tikai varēju vainot pati sevi - aizgāju pārāk ātri uz pieturu un sanāca bezjēgā ilgi gaidīt busu, kad tas pienāca, protams, bija pilns, bet es veiksmīgi piecēlu meiteni, kura gan uzreiz iebilda, ka esot kāja pēc operācijas. Uz ko es palūdzu piecelties citiem, lai palaiž, bet šī jau apvainojās un par spīti nesēdēja. Nu tad jau laikam kāja nemaz tā nesāpēja! Jau 20 minūtēs bijām b/d un viss ok. Šorīt izgājām vēlāk, taču autobuss laikā neatnāca, Elis jau paguva izgulēties sniega kupenā, es nosalt, un sapratu, ka jābrauc ar kaut ko citu. Braucot ar citu autobusu un iestrēgstot neilgi pirms Akmens tilta, sapratu, ka darbu kavēšu nereāli, b/d brokastis būs apēstas, plusā man salst. Tramvajs aizgāja gar degunu un gaidīšana turpinājās.Pati biju līdz asarām no bezspēcības, jo pat vēl ar bērnu padusē mēģināju skriet pa sniegu tramvajam pakaļ. Lieki teikt, ka tas mani nepagaidīja. Gods kam gods, manējā tračus nesataisīja. Bet visa šī situācija lika man aizdomāties, kādēļ gan, vismaz speciālās mācību iestādes nevarētu aprīkot ar bērnudārzu/skolu autobusiņiem, kas savāc bērnus no mājām? Iespējams, ka pieprasījums nebūtu, taču es regulāri kavēju darbu vedot meitu uz b/d, neatkarīgi, ir man mašīna, vai nav, jo sešos celt bērnu, lai tiktu septiņos b/d un pēc tam laicīgi arī tiktu uz darbu man negribas. Mašīnu centrā var nolikt tikai par maksu, kas tomēr katru dienu 8h mēnesī man radītu diezgan pamatīgu robu budžetā, tātad - no b/d jābrauc atkal mājās, jāatstāj mašīna un jābrauc ar sabiedrisko uz darbu. Tad jau es labāk to naudu maksātu bērnudārza busiņam, jo tad nebūtu jākavē darbs. Protams, risinājumu var atrast vienmēr, celties agrāk, cerēt, ka agrākais autobuss būs laikā, ne tik pilns, ņemt taksi un sazin vēl ko. Bet sabiedriskais tā vai tā vienmēr man būs stress - vai dabūšu apsēsties, vai Elis uzvedīsies normāli, vai nekliegs, kādu neiebakstīs, vai cilvēki nelurēs, un un un...Tieši no šī stresa varētu izvairīties, ja būtu bērnudārzu busiņi. Vismaz tad nebūtu jādomā, vai -10 grādos mans vecais dīzelis leks, vai neleks, ja neleks, tad kā lai paspēj uz autobusu, ja paspēj, vai tas būs laikā un tā jo projām. Žēl, ka mums vēl līdz Eiropas praksei it visā ir tik tāls ceļš ejams...

Cīna ar Odesas delfīnterapijas centru Nemo

Grrrr! Patiesi esmu jau nogurusi no nemitīgajiem e-pastu kariem ar Nemo pārstāvjiem. Bet nu sākšu ar sākumu. Pateicoties ziedot.lv, atkal esam savākuši naudiņu Elīzas delfīnterapijai. Atrodot lētos lidojumus, rezervējām arī biļetes un sākās riņķa dancis ar Nemo. Izrādās tagad viņiem jauna kaŗtība - jāiemaksā 3 dienu laikā pēc datumu rezervācijas nauda 20% apmērā no rēķina summas. Ok, sarakstos ar ziedot.lv, labi, viņi apmaksās arī tik ilgu laiku iepriekš. Vienojamies ar Nemo par summu un gaidu rēķinu. Atsūta rēķinu par visu summu. Ziedot.lv pasaka, ka nemaksās mistiskus 20%, kas nav norādīti rēķinā. Rakstu atpakaļ un lūdzu, lai sagatavo rēķinu, kurā ir norādīti tie 20%, šie atbild, ka tādus rēķinus negatavojot. Beigu beigās piekrīt sūtīt jaunu rēķinu tikai par šiem 20%. Aizsūtu rekvizītus. Un ko domājies - šie man atsūta rēķinu, kā apmskātāju norādot manu vaŗdu uzvārdu(pie kam, pirmslaulību). Ziedot.lv atkal saka, ka neapmaksās rēķinu, kurā nav viņu rekvizīti. Rakstu Nemo, šie prasa pases kopiju. OK, aizsūtu skenētu pases kopiju, gaidu rēķinu. Jauno, izlaboto. NAV. Šodien rakstu, kas ar rēķinu - atbilde, mēs taču jums jau nosūtījām. LABRĪT!!! Rakstu, ka tas neder. Tagad šie atbild, ka sūtīs rēķinu, kurā būs nora'dīts jaunais uzvārds, bet nu jēziņ!!! Man taču zied.lv nemaksās rēķinu, kurā kā maksātājs norādīts mans vārds, uzvārds. Diemžēl nevaru arī tik tekoši parunāt krieviski, lai piezvanītu un visu sarunātu, kaut gan apšaubu, ka tas arī kaut ko mainīs. Prasīšu kolēģei, lai uzraksta man krieviski e-pastu., Līdz šim es rakstīju angliski, viņi man atpakaļ krieviski.
Nesaprotu, tik liels iestādījums, vai tiešām ir grūti atsūtīt rēķinu, kurā kā maksātājs ir norādīts fonds???? Un ja nepieciešmas norādīt arī terapijas saņēmēju atsevisķā ailītē? Vai tad tikai cilvēki no LV apmaksā terapijas caur fondiem? Šis viss izskatās peč tā, ka nākošo reizi neizvēlēsimies šo "supper pretimnākošo"iestādi.
Rakstiet komentāros arī savu pieredzi:)!!!

Pašgatavotās spēļlietas

Iedomājos padalīties arī ars avām nedaudzajām pašgatavotajām lietām Elim - tiesa, tās gatavotas jau krietnu laiku atpakaļ un vairs nav aktuālas.
Mācījāmies formas un gatavoju "puzli"  - no putu kartona izgatavoju formu, kurā jāievieto no tāda paša putu kartona izgriezta figūra. Lai būtu interesantāk, zem figūras pamatnē ielīmē kādu attēlu.

 Plastmasas biezpiena burciņas vākā izgriezu caurumu, pa kuru mest iekšā kastaņus, lai attīstītu sīko motoriku. Var griezt mazākus caurumus zīlēm, pogām, zirņiem.

 Kastes principu aizguvu no Portidžas nodarbībām. izgieztajos caurumiņos stūķē iekšā porolona gabaliņus pirkstu trenēšanai.

Brīvdienās apmeklējam Trušu karaļvalsti

Šīs brīvdienas pienāca aukstas un sniegotas. Kā radītas, lai dotos uz Ziemassvētku tirdziņu, un tā kā manas apslimšanas dēļ atkrita plānotā baseina apmeklējuma reize, nācās domāt kaut ko citu. Ok, dosimies apskatīt zaķīšus pie Katedrāles. Mašīna spītīgi atteicās darboties, nācās vien doties uz trolejbusa pieturu un tikt līdz centram ar sabiedrisko. Par laimi, diezgan pilnajā trolejbusā piecēlu priekšējo vietu ieņēmušo jaunkundzi un bez liekām problēmām nokļuvām centrā. Prieks, ka apskatīsim zaķīšus liels un man jau sāk likties, ka notiks neticamais un mana meita normāli dosies man pie rociņas aplūkot atrakciju. Viss labi, līdz izdomāju izvilkt mobilo un iemūžināt šo mirkli. Labi, mobilo novācu, ejam pēc nelielas atpūšanās sniegā pa Espalnādi un tuvojamies aiz nožogojuma lēkājošajiem pūkaiņiem. Ap iežogoto teritoriju, kurā izvietotas miniatūras mājiņas un barotavas, staigā Ziemassvētku vecītis un dala burkānu ripiņas ar ko pabarot garaušus. Protams, netrūkst arī mazo skatītāju. Diemžēl, kā tuvojamies trušu karaļvalstij, tā Elis ieslēdz savu "nē" mašīnu. Neskatīsies, nepatīk, ies prom, pie tam skaļi bļaujot un pievēršot visu uzmanību, izlabinos šā un tā, nekā...Nu neko, nopērkam bulciņu un dodamies uz autobusu, brauksim iepirkties un uz mājām. Nākošajās ne'dēlas nogalēs mēģināsim atkal - nu jau uz Ziemassvētku tirdziņu Doma laukummā.
Pozitīvais - pārvarēju pati sevi un aizbraucu ar Eli uz centru vienkārši pastaigāties. Bija tāda reakcija, kā jau gaidīta, bet, iespe'jams, nākošajā reizē labāk jāsagatavojas, Jāuzzīmē sociālais stāsts, jāpameklē bildes netā, kas tad īsti sagaida.
Katrā ziņā galīgi slikti jau arī viss nebija - pēc zābaku nopirkšanas veikalā, kur mierā nebija ne mirkli un tomēr paŗdevēja mūs neizmeta no veikala un arī neaizrādīja, cēli paņēma savu zābaku maisu un teica pārdevējai  "Paaa" (Paldies). Skaisti:)

Vēl nedaudz par Odesu un sasniegumiemj pēc tās

Vēl daži fakti, par Odesu - tur ir daudz klaiņojošo suņu, tiešām daudz.Taču visi izskatījās gana miermīlīgi, tie klejo bariņos, vai pa vienam, guļ parkos ēnā, klejo gar pludmali.

Tāpat kā pie mums ir jāsargā savas mantas. Man izdevās palikt bez mobilā telefona jau pirmajās dienās. iespējams, ka biju pati vainīga un telefons man cīnoties ar meitas kašķiem izkrita no somiņas, taču ņemot vērā to, ka apkārt bija daudz cilvēku, kuri to varēja pamanīt un godīgi atdot telefonu, jāsecina, ka nemaz tik ieinteresēti atdot viņi nebija. Jāsaka, ka man bija pavisam parasts pogu telefons, vislētākais. Labi vēl, ka tā! Ja nu kāds taisās braukt viens, labāk ir tiešām saziņas līdzekļus uzmanīt kā zeltu. Labi, ka man bija krustmāte ar mobilo...Un viesnīcas recepcijas darbiniece palaida vakarā pie sava datora, lai varu uz darbu aizrakstīt, ka esmu bez sakariem. 

Vēl mīnuss šai pilsētai ir smārds - diezgan spēcīgs urīna aromāts. Brīžam šķiet, ka cilvēki tur nokārtojas kur pagadās, bet varbūt tas rodas daudzo klaiņojošo suņu dēļ? Ei nu sazini, bet smirdēt smird. 

Par papildus ārstniecības iespējām - ir iespēja apmeklēt psihologu, logopēdu, runas terapiju, masāžu un neirologu. Aizgājām pie viņu neirologa - tā ir bezmaksas vizīte. izrakstīja mums vietējās zāles, kuras arī cītīgi izdzērām. Vispār ārste ļoti kompetenta un reti sakarīga - pamanīja paŗis minūšu laikā manā bērnā daudz pozitīvā, kas tiešām priecēja. Masāžu arī izgājām - puisis varonīgi cīnījās ar Eli, kuru es centos izklaidēt visos veidos. Masēja visu ķermeni.Runas terapija vai stimulācija ir elektroprocedūra - terapeite ar tādu kā metāla zīmulīti pieskārās punktiem uz sejas, rociņām, galvā. Tas nu manējai ļooti nepatika, bet terapeite ļoti atsaucīga, jauka un arī tiešām piešāvusies darbam ar šādiem bērniem. Mums pat viņa nopirka mirguļojošu bumbiņu, kas Elim bija iepatikusies:) Vienīgais mīnuss  - bērns no šīs terapijas kļūst nemierīgāks.

Pārmaiņas, ko piedzīvojām jau Odesā terapijas laikā - Elis sāka iet uz podiņa. Iesākumā motivēju katru tualetes apmeklējumu ar vienu gumijlācīti. Atbraucot mājās gumijlāči vairs jau nebija vajadzīgi un tagad viss notiek - pati prasās uz tualeti, pirms gada vispār neticēju, ka poda lieta mums aizies...

Atbraucot uz LV, Elis iemācījās braukt ar savu trīsriteni un šūpoties pati šūpolēs. Viņa sāka izteikt jaunas skaņas un vispār daudz vairāk runā 'savā valodā". Katrā ziņā viņa noteikti ir kļuvusi atvērtāka informācijai un pēc delfīniem joprojām pārsteidz ar jaunām un jaunām lietām. Tieši tādēļ arī šovasar brauksim atkal. Es neloloju saulainas cerības, ka tikai no delfīniem Elis sāks runāt kā no grāmatas, taču tas noteikti palīdz, vismaz mums. 

Divas nedēļas Odesā - izklaides

Aiz muguras ir veiksmīga pirmā delfīnterapijas nodarbība. Palēnām turpinām iepazīt apkārtni. Ārā ir ļoti karsts un mana meita nelabprāt grib kaut kur iziet. Tas ir apgrūtinoši, jo istabiņa ir maza. Daudz laika pavadām vannas istabā - pielaižu vannu ar ūdeni, viņa tur spēlējās ar izēstajiem jogurta trauciņiem un smilšu rotaļlietām, ko iegādājāmies uz vietas. Apkopējas gan ir čaklas - ne vienu reizi vien mana vannas spēļlietu kolekcija, kas sastāv no lielās ūdens pudeles un mazajiem jogurta trauciņiem tiek izmesta ārā. Pēcāk sākam to slēpt:) Otra vieta, kur izklaidēties, ir balkons. Tur stāv atpūtas krēsls, kurā var sēdēt un var arī palīst zem tā:) Trešā vieta, kur izklaidēties viesnīcas robežās(neskaitot tv skatīšanos- tik daudz tv Elīza nebija skatījusies visas dzīves laikā) ir baseins un burbuļvanna un viesnīcas jumta. Jāuzbrauc ar liftu uz 5to stāvu, jāiziet cauri restorānam, var pajautāt dvieļus tur kādam no personāla, ja negribas ņemt savus no numuriņa, un izklaide var sākties. Uz jumta atrodas arī sauļošanās krēsli, bet no vienas jumta puses var vērot delfīnšovu no augšas, kā arī divi šūpuļkrēsli, kuros var pašūpoties, ja nav apmeklētāju.
Izklaides pēc var pasūtīt ēdienu arī restorānā - pieejama arī ekstra - ēdienu viesmīlis atnes uz numuriņu. (Tā ir pat ērtāk, jo, kā jau restorānā, visu gatavo ilgi un manējai mierīgi nosēdēt un nogaidīt ēdienu bija grūti).
Milzu izvēle jau nav, bet tomēr kāda pārmaiņa ikdienā. Kā jau minēju, ēdām paši. Ledusskapīti istabiņā izkrāmējām, salikām tur iekšā savus jogurtus, sieru un citas ēdmaņas. Alko pudeles sarindojām skapja plauktos:) Istabā ir liels galds, uz kā ērti var novietot pārtiku. Pie pārtikas jāmin, ka mani jau pirms braukšanas pabrīdināja, ka krāna ūdeni dzert nevajag. Tā pat kā pie mums LV. Pirkām veikalā lielos ūdens iepakojumus, taču to vēl papildus nevārījām, dzērām tāpat un caureja nepiemetās:) Pārtiku pirkām vietējā veikaliņā, proti, jāuzkāpj pa nogāzi un cauri suvenīru jūrai līdz tam, kad ieraugāt ielu, autobusu pieturu un daudzstāvu mājas, vienā no tām tad arī ir diennaktnieks(bet tur ir dārgāk, nekā tad, ja paiet krietnu gabalu uz priekšu)! Vēl krustmāte brauca ar tramvaju uz tirgu un ar kājām gāja līdz tuvējiem pārtikas supermārketiem.
Tas par ēšanu.
Rehabilitācijas apmeklētājiem pienākas iespēja apmeklēt delfīnšovu gan dienā, gan naktī pa brīvu un pa brīvu var apmeklēt arī delfinārijā eksotiskos dzīvniekus(pašiem jāuzprasās uz biļetēm). Taču neko par to vairāk pastāstīt nevarēšu, jo manējā no delfīnšova aizmuka - gan tādēļ, ka mums iekrita biļetes saules pusē, gan tādēļ, ka bija ļoti skaļa mūzika, taču šovs kā tāds ir iespaidīgs. Šovasar mēģināsim atkal - paņemšu līdzi bērnam ausu aizbāzņus:)
No delfinārija vairākas reizes dienā kursē elektromobīlis uz maksas pludmali. Tur esot daudz patīkamāka atmosfēra, tā kā negribējās maksāt par iespēju, ka meita mani izvilktu no pludmales pēc dažām minūtēm, šo ekstru neizmantojām. Pie pašas viesnīcas katru dienu bija iespēja lēkāt pa piepūšamajām atrakcijām, izbraukt ar elektriskajām bērnu mašīnītēm un doties izjādē ar poniju/zirgu. Visu stāstu teorētiski - manējai riebās viss:)
Dodoties pastaigā pa parku, kas ir gandrīz blakus viesnīcai, noejot krietnu gabalu, var nokļūt bērnu spēļu laukumā, kurā gan nav šūpoļu, bet ir slidkalniņš. Orientieris - Ševčenko parkā piemineklis:)
Kad izdevās Elīzu izvilkt no viesnīcas, devāmies ekspedīcijās - uz tirgu-Privoz - ar tramvaju - bezdievīgi pilnu, pilnīgi padomju laiku versijā(aizmirstiet par kondicionieriem), biļetes pērk tramvajā no konduktora, turpat pie tirgus ir arī zooloģiskais dārzs. Salīdzinoši ar mūsējo -maziņš un nošņurcis, taču tur ir zilonis! Ir šūpoles!!! kā arī citas atrakcijas. Netālu no viesnīcas bija arī atrakciju parks ar milzu panorāmas riteni, nezinu, vai tāds ir katru gadu, taču arī variants kā pavadīt laiku, ja bērnam nav paniskas bailes no trokšņa.
Atzīšos grēkā - neapmeklējām nacionālās Ukraiņu virtuves, bet gājām uz Makdonaldu.Fui, pē, zinu:) Taču vismaz tur man nebija bail, ka varētu dabūt caureju:) Vēlāk gan atmetām bailes un iegriezāmies uzēst arī vietējās kafeinīcās. Piemēram, netālu no Nemo ir ēstuve, kur viesnīcas klientiem ir atlaide - ēdienu izvēle tiešām liela, cenas demokrātiskas un iespēja sēdēt ārā, svaigā gaisā:)
Ko tad vēl var darīt Odesā...Pēdējās dienas dzīvojām gandrīz centrā  - tur atklājām bērnu spēļu laukumu ar daudz, dažādām atrakcijām. Diemžēl precīzi nevarēšu noraksturot, kā tur nokļūt.
"Suvenīru paradīzē" - respektīvi, ceļā uz viesnīcu, var atrast piedāvājumus tūristiem - piedāvā ekskursijas uz dažādākiem tuvākiem un tālākiem objektiem, domāju, ka tas ir tiešām forši un interesanti, ja vien bērns ir spējīgs mierīgi to visu "paciest", vai arī ir atstājams ar kādu pieaugušo viesnīcā.
Lielie iepirkumu centri atrodas pilsētas centrā un lai tur nokļūtu, no viesnīcas ir krietns gabals.Ir pat gājēju iela, diezgan maziņa, taču ja ir mega apņēmība, un , piemēram, nav žēl taksim, var aizbraukt pavadīt laiku sestdienā vai svētdienā. Protams, var kulties ar sabiedrisko, bet nu tiešām tikai rūdītiem ceļotājiem:)
Pludmali vislabāk apmeklēt vai nu ļoooti agri no rīta(mana krustmāte cēlās 6os), vai vēlu vakarā - silts būs, bet nebūs cilvēku bari, vai braukt uz privāto, samaksāt par visu dienu un atpūsties cilvēcīgi. Lai gan ir solīts, ka šajā vasarā esot jābūt vaļā visai viesnīcas teritorijai, tad pagalmā vajadzētu būt lielam baseinam, arī uz jumta plānots bija vēl viens atpūtas stūris. 

Starptautiskā invalīdu diena - šodien

Labrīt,
tātad šodien ir diena, kas attiecas arī uz visām māmiņām, kuras audzina īpašos bērnus! Nedomāju, ka būtu pareizi kādu ar šo dienu apsveikt, manā izpratnē šī diena ir domāta, lai sabiedrībai atgādinātu - mēs esam dažādi, ne visi atbilst "normām", ko izdomājusi ir pati sabiedrība, taču mēs esam jau nogājuši garu ceļu un mūsdienu pasaule ir daudz iemācījusies par savādākajiem cilvēkiem. Latvijai vēl šajos jautājumos ir ko apgūt, taču mēs esam uz ceļa, pareizā ceļa un jo vairāk arī mēs, īpašo bērnu mammas par to runāsim, nebaidīsimies vest savus bērnus sabiedrībā un atklāsimies, jo vieglāk arī Latvijas iedzīvotāji sapratīs, ka cilvēki ar tādiem vai savādākiem funkcionālajiem traucējumiem ir visur mums apkārt, un no viņiem nav jābaidās, uz viņiem nav jāblenž, nav jāaizrāda mātēm par bērnu "uzvedību".
Arī mans vīrs vēl pirms gada nespēja iedomāties, cik daudz apkārt ir ģimenes, kurās aug īpašie bērni. Ģimenes ar izglītotiem, jaukiem, centīgiem vecākiem. Jā, brīnums, ne? Īpašie bērni nedzimst tikai sabiedrības zemākajiem slāņiem...Taču parunājot ar paziņām, draugiem, katram būs kāds stāsts, ka viņa paziņu lokā ir kāds, kura bērnam vai arī pieaugušajam radiniekam ir tāda vai savādāka veselības problēma. Protams, neviens par to skaļi apkārt nebļaustās. Taču - varbūt vajadzētu? Varbūt tas palīdzētu graut uzceltos priekšstatus, ka pareizs cilvēks ir tikai tas, kuram viss ir perfekti funkcionējošs.
Šajā dienā vēlos pastāstīt par labo, ko piedzīvoju ar savu draudzeni pagājušajā nedēļā Milow koncertā. Tas gan nav gluži par mani un Elīzu, taču mana draudzene ir arī cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem - viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Šad un tad es kā viņas pavadonis tieku līdzi uz izklaides pasākumiem, kur viņa saņem brīvbiļeti. Vienmēr ir bijis tā - apsargam pie ieejas nosauc savu vārdu un tālāk jau kulies kā gribi, kaut kur ir vietas invalīdiem, tur tad arī var uzturēties, taču neviens īpaši par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām neaizdomājas. Aizstājas kāds ratainajiem priekšā - pašu problēmas. Šoreiz Sapņu fabrikā ieejam iekšā, izejam face control, nostājamies netālu no skatuves un gaidam koncerta sākumu. Pēkšņi mums pienāk darbinieks, operatīvi saorganizē, ka cilvēki pie paša skatuves nožogojuma sabīdas un palaiž manu draudzeni pie pašas skatuves. Pārliecinās, vai ratiņi nevar nošļūkt uz aizmuguri. Koncerta laikā viņš vēlreiz atnāk pajautāt, vai viss ir ok. Pēc koncerta palaiž rindā pa priekšu nofotografēties ar mākslinieku. Mēs bijām patīkami šokētas-  tāds serviss!!!! Paldies katrā ziņā puisis no stuff, kura vārdu gan nezinām, bet katrā ziņā Milow koncerts bija īpašs - arī šādā aspektā!
Un noslēgumā arī labais stāsts par mani un Elīzu - parasti pēc logopēda nodarbības apmeklējam kafejnīcu uz stūra pretī Dailes teātrim. Elim ir rituāls tur apēst bulciņu. Vienā no šādām reizēm rinda gara, tas jau vien ir murgaini, jo man jāstāv rindā. Elis to nesaprot, prom aiziet arī bez bulkas nevar. Stāvu rindā un ar vienu aci skatos, ko Elis mēģina apgāzt pie galdiņa, paralēli kušinot, jo manējā ir gana skaļa, taču izdotās skaņas diezgan atšķiras no tām, ko rada "normāls" piecgadnieks.Pēc mums kafejnīcā ienāk mamma ar dēlu. Puika pamana manējo, pārrunā kaut ko par viņu ar savu mammu, un tad seko jaukākais - sieviete pajautā, vai viņas dēls manai meitai drīkst iedot konfekti! Goda vārds, tajā brīdī domāju, ka apraudāšos, jo nebija nekādi aizrādījumi par to, kā uzdevās, nekādi jautājumi, kāpēc-  vienkārši mīļa puisīša uzmanības izrādīšana citam bērniņam! Supper mamma, izaudzinās supper dēlu! Kaut vairāk mums būtu tādu vecāku!Pie reizes priekšā stāvošie mani palaida bez rindas un manai meitai mīļi uzsmaidīja - ziniet, tādas reizes uzlādē uz ļoti ilgu laiku!

Spēku jums, mīļās īpašo bērnu mammas un visi pārējie!

Pirmā delfīnterapijas nodarbība

Juhuu, noteikti ir bezgala neinteresanti lasīt rakstus bez bildēm:) Apsolos laboties un vakarā no mājas PC salikt bildītes! Diemžēl man ir tikai pašas terapijas bildes...
Ok, tātad - mums piezvana administratore, iedod nodarbību grafiku. Jau Latvijā uzzināju, cikos būs paši delfīniņi, tad vēl pieskaņojam runas terapiju un masāžu. Uz delfīnterapiju jābrauc uz nulto viesnīcas stāvu ar liftu, vai var arī nokāpt pa trepēm. Līdzi ņemam dvielīti, čībiņas un peldpamperu. Mums izsniedz arī kuponus, kurus jāatdod apsargam, katru reizi vienu, lai zina, ka esam par nodarbību samaksājuši.
Nobraucot ar liftu lejā, tā durvis atveras tieši paŗģērbšanās telpā. priekšā jau ir bērniņi. Mums meitene iedod hidrotērpu, nelien virsū-nomaina, iedod lielāku:) Uzvelkam pampi, hidrotērpu, čības kājās, man jāpārģērbjas nav, dodamies meklēt baseinu, kur notiks nodarbība. Jau Latvijā zvanīja no Ukrainas un jautāja, vai Elīza varētu pati noturēties pie delfīna. teicu, ka nezinu, mums iedeva mazāko baseinu.
Nodarbība notiek kopā 2-3 bērniem. Treneri visi ir jauni, forši puiši, meitenes ir treneres delfīniem - katram puisim-delfīnterapeitam ir arī meitene, kura ar svilpīti komandē delfīnu un dod zivis par padarīto.
Mums tiek Ļoša - jauniņš, bet ļoti mīļš puisis, Elim viņš iepatīkas no pirmā acu uzmetiena. Pirmajā reizē baseinā būs Elis un vēl viens bērns. Trešā nav.Sēžam tādā kā tribīnē baseina galā un vērojam nodarbību, baseinā tādi lielāki puiši, turas pie delfīna spuras, uz rokām uzroči un peld apkārt baseinam - man liekas woow! Tad pienāk mūsu kārta - Elīza ar treneri dodas uz baseina galu, kur ir tāda kā platforma, aiz tās stikla siena un paveras skats uz jūru, no sākuma ir iesildīšanās, kad delfīnam met riņķi, bumbiņu, to glauda, delfīns izlec uz platformas:), pēc tam tiek novilktas čības un meita ar trenerīti dodas ūdenī. Tie saukts delfīns un pirmos apļus Elīza peld ar delfīnu un treneri - respektīvi-  viņa turas pie delfīna spurām, tas peld uz muguras, puncis gaisā, un treneris bērnu pietur un peld līdzi. Bet skatos, ka pavisam drīz jau manējā tiek pielikta pie delfīna un palaista viena pati. Man sirds dauzās - ja nu atlaiž rokas, ja nu sarijas ūdeni, ja nu, ja nu...Tomēr viss norit gludi, ar katru reizi saprotu vairāk, ka ar uzročiem rokās viņa noslīkt nevar, treneri ir turpat blakus un arī spirināties ūdenī Elis iemācās fiksi. Ūdens patīk, peldēt ar delfīniem patīk, bet dažreiz pusaplī meita palaiž rokas vaļā un ķepurojas pa ūdeni. kad ir papeldēts, treneris iemērc Elīzas galvu atmuguriski ūdenī, tā, ka ausis ir ūdenī, pie delfīna purniņa, īsti nesaprotu, bet laikam viņš izdod savas ultraskaņas, ko ar ausi nedzirdam. Trenerītis māk latviski skaitīt līdz trīs, iemācās teikt - malacis, bet viņi saprotas lieliski arī neskatoties uz to, ka Ļoša runā krieviski. Pēc papeldēšanas, delfīna paklausīšanās un atkal papeldēšanas Elis dodas ārā no baseina un ejam slaucīties un noģērbties. Meita priecīga un es lepna - mana mazā paveica visu lieliski un jau pirmajā reizē peldēja viena ar delfīnu kā lielie puiši:)

Delfīnterapija - iekārtojamies Nemo

Tad nu tā - esam izkāpušas no lidmašīnas, dodamies uz lidostu stāvēt rindā. Viss notiek diezgan lēni, mazajai nāk miegs un viņa riņķo apkārt pa lidostu, teritorija maziņa, īsti darīt nav ko, krustmāte stāv rindā, es skraidu pakaļ Elim. Pēc veselas mūžības pienāk mūsu rinda pie lodziņa, esam vieni no pēdējajiem, kuri iziet muitu. Uzreiz aiz tās ir koferu lenta, viss tāds ļooti padomisks, ne salīdzināt ar Rīgas lidostu. Labi, sekojam cilvēkiem, nonākam sagaidītāju zālē. Tagad jātiek pie takša, kurš mūs aizvizinās līdz viesnīcai, kurā jāpārguļ pirmā nakts.Klasesbiedrene man ir rezervējusi viesnīcu, iedevusi karti telefonam un takšu numurs saglabājusi kartē, tie arī ir uzrakstīti. Protams, ka satraukumā kaut kas noiet greizi, karte telefonā nestrādā, kamēr kjimerējos ap telefonu, klāt jau ir taksists, kurš piedāvājas aizvest. Nosauc summu, mēs parēķinam, priekš LV cipars diezgan ok, pieņemot, ka viesnīca nav tepat ap stūri,  viņš arī saka, ka esot kāds gabaliņš. Kā laika gaitā noskaidrojas, piedāvātā summa bija vismaz 2x, ja ne visas 3x augstāka, nekā normāli būtu, ja būtu taksi izsaukušas pa telefonu. No kļūdām mācās.Labi, iekāpjam taksītī, prātojam jau, vai mūsējais būs žigulītis, tie tur plaši pārstāvēti, nē, normāls ārzemju autiņš. Sākam braukt, krustmāte pārmij pāris vārdus ar takša šoferi, braucam, braucam, nevar jau saprast - vai brauc speciāli lokus, vai tiešām patālu viesnīca. Galu galā esam klāt, tumsa, saprast jau nevar neko. ieejam viesnīcā...Njaaaa...Back to PSRS. Detalizētāk nestāstīšu, jo uz lietu neattiecas, bet minēšu tikai tiešām īpašu faktu - tualetē mazajām darīšanām(nu, vai arī lielajām), pekas un caurums grīdā. OMG! Nākamā rītā jau agri lūdzam izsaukt taksi un braucam uz Nemo, lieki piebilst, ka salīdzinoši ar iepriekšējo dienu samaksājam smieklīgu summu. Kad veiksmīgi esam klāt, konstatējam, ka esam divas stundas vai pat vairāk par ātru. Ienesam koferus, dīdamies apkārt, īpaši mūs neviens neievēro, kad pēc krietna gaidīšanas laika tiekam pie runāšanas, recepcijas puisis nevar atrast mūsu apmaksāto rēķinu, man ir līdzi tikai kopija no ziedot.lv, viņš sola līdz mūsu iečekošanai visu noskaidrot, taču istabiņu mums nepiešķirs, jāgaida tās divas stundas. Ok, neko darīt, palūdzam, vai varam atstāt somas, saprotam, ka esam uzvilkušas pārāk biezas drēbes, arī peldkostīnus no somām neizvilkām. Ejam klīst pa apkārtni, ļoti karsts...Ceram, ka visi rēķini atradīsies un derēs. Nedaudz skumji, ka ar apkalpošanu viņiem tā pašvaki, galīgi neieinteresēti tie cilvēki pie "letes". Aizejam līdz pludmalei, cilvēku ka biezs, sastopos ar pirmo šoku - gaidīju Latvijas plašās kāpas, bet tā vietā šaurs zemes strēķītis ar pludmales smiltīm. Ap viesnīcu notiek remonts, kaut arī tā ir pašā jūras krastā, jēga no tā maza. Tad seko gabals "pludmales", kur  cilvēki tikai guļ uz betona krasta nostiprinājumiem un sauļojas un lec ūdenī, tad ir minētais īsais smilšu strēķis. Cilvēki guļ pārsvarā plastmasa krēslos, kurus var izīrēt, var izīrēt arī lietussargus. Meita laužas ūdenī un saslapina veiksmīgi drēbes, maiņas apģērba līdzi nav. Kā vēlāk izrādās, tā arī bija mūsu pirmā un vienīgā reize, kad ūdens tika tik ļoti iekārots. Visapkārt cilvēku burzma, visi ēd, smēķē turpat uz vietas, turpat arī nomet izsmēķus. Smiltis ir pilnas ar gliemežvākiem un cigaretēm. Apkārt staigā pārdevēji, kuri pārdod ceptu kukurūzu, kukurūzas nūjiņas, garneles, žāvētas zivis, alu. Dzert pludmalē - tas tur laikam skaitās stilīgi.Saprotam, ka cik ilgi saulē cepināsies, īpaši ja kājās džinsi. Ejam staigāt, pludmale ir kalna pakājē, pa mūra kāpnēm dodamies kalnā augšā izpētīt apkārtni. Meita veic savu pirmo varoņdarbu - pie delfīniem nemaz neesam bijuši, bet viņa sākt kāpt pa kāpnēm uz pakāpieniem pārmaiņus liekot vienu un otru kāju. Wow! iedarbojas laikam, jau gaiss. Kad esam novazājušās apkārt, nolemjam aiziet paēst. Atrodam picēriju. Puisis tajā ir ļoti laipns, iestiprinamies un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Ceļā uz Nemo nokļūstam suvenīru tirgotāju paradīzē. Dodoties uz pludmali un automātiski arī uz Nemo, ceļa abas puses ir nosētas ar kioskiem, kur tirgo visu - smilšu mantiņas, peldpūšļus, krelles, kleitas, rotaļlietas, magnētiņus utt. Un katru reizi, kad jādodas uz centru vai parku pastaigāties, nākas vai nu iet lielu līkumu, vai lauzties cauri suvenīru jūrai.
Esam atpakaļ viesnīcā, ar rēķinu viss ok, mūs aizved uz istabiņu. Viesnīca pārsteidz ar patiesi Eiropejisku interjeru, viss ir ļoti skaisti. Istabai ir arī balkoniņš, skats uz jūru UN uz būvlaukumu!!!!! neviens jau nepabrīdināja iepriekš, ka lielākā daļa viesnīcas ir celtniecības stadijā un rehabilitācijas "bonuss"ir urbju skaņas un citi ar celtniecību saistīti trokšņi no agra rīta līdz vēlam vakaram. Lai gan - otrā pusē koridoram istabiņas ir bez balkona un logi ir uz delfīnšovu. Tas notiek dienā vairākas reizes, ir dienas, kad arī naktī...To es tiešām negribētu!!!

Iekārtojamies, atrodam mazu ledusskapīti:) Gulta gan tikai viena-  laulību. Krustmāte gulēs uz izvelkamā krēsla. Gultasveļa papildus jāprasa, jo ir tikai viens komplekts, kas domāts gultai. Ok, ja brauc vīrs un sieva, bet ja nu mamma un aukle? vai mamma un oma? Tad, laikam, jāņem dārgie numuriņi, kuros ir pat džakuzi istabas vidū. Sākam izkrāmēt koferus - mūsu delfīnterapija var sākties!

Dodamies uz Odesu Nr. 1 - Ko ņemam līdzi.

Palēnām pienāk arī vasara, jūlija mēnesis un mēs sākam kārtot somas. Pirmkārt jau jāuztaisa Elīzai pase, vecā vairs nav derīga. Ejam uz 2. pasu daļu, taisām bildi. Diezgan grūti piedabūt manējo nosēdēt uz krēsla un nesmieties! Dīvaini noteikumi, viņiem uz pasēm nedrīkst būt smaidoši bērni, bet manai meitai tas pasākums šķita varen uzjautrinošs. Labi, ka neraudāja, jo apšaubu, ka nojaudājies bērns tiktu bildēts. No 3x izvēlamies mazāk smejošu bildi. Man pasē Elīza ir ierakstīta, tad jau atliek tikai sagaidīt gatavo pasi un iepirkt nepieciešamo ceļam. Esmu sagatavojusies, ka būs karsts(bet nevarēju iedomāties, ka TIK karsts), sev drēbes ņemu līdzi pašu minimumu, tomēr kā aita paņemu līdzi šo to siltu, jo LV valda spelgonis, salīdzinot ar to, kas sagaida mūs Odesā. Arī Elim nevienas siltākas drēbes nesavajadzējās, jo karsts jūlijā tur ir pat naktī un negaisa laikā arī. Krustmāte ņem līdzi mini elektrisko tējkannu, tosteri, sausās zupas un putras, kafiju, tēju, rupjmaizi, iesākumam dažus actimel. Sataisamies pirkt uz vietas.Un uz vietas tiešām pieejams ir viss, pilnīgi viss. Elim paņemu ūdens pamperus, jo uz to brīdi uz poda vēl negājām, iesākumam parastos pamperus. Ar leilajiem izmēriem tur uz vietas gan pagrūti, šķiet izpirkām visus tuvākajā perimetrā :) Dvieļi līdzi nav jāņem - viesnīcā viss ir. Peldkostīms mazajam vajadzīgs tik daudz, cik uz viesnīcas jumta tusēties vai pie jūras.Bet nepieciešamas gumijas čībiņas. ideāli ir krokši, mums bija iešļūcenes, tās meita veiksmīgi lidināja baseinā :) Pie defīniem visus ietērpj hidrotērpos. Taču ja kāds grib, var arī bez hidrotērpa, tad vajadzēs peldkostīmus. Vēl mums līdzi ir nazis, karotes, krūzītes, mazas bļodiņas(jo taisamies ēst pašas par saviem līdzekļiem), sauļošanās krēms gan pirms, gan pēc (bērnam tā arī praktiski nevajadzēja, jo tupēja pārsvarā istabā, bet par to vēlāk). Viesnīcā ir pat zobu birstes numuriņā un maza ķemmīte - ja nu aizmirstas. Halāti ir un arī istabas čībiņas visu laiku maina.
Meitai nopērku mazu mugursomu uz riteņiem ar domu, kur ielikt viņas mantas un lai viņai ir ar ko nodarboties-vilkt, jo mums ir klikšķis uz visu ar riteņiem. Finālā tā pat vilktu to somu vai nesu uz pleca es, taču tā ir laba alternatīva parastajai mugursomai, jo bērns tiešām var šad un tad pavilkt. Ņēmām vienu iečekojamo koferi un tad tā mugursoma uz ritentiņiem(ja interesē, nopērkamas t/c Origo, veikals 2. stāvā gandrīz pretī vilcienu sarakstam) un mans rokas bagāžas koferītis.
Paņēmām līdzi arī zāles - noderēja pretcaurejas zāles, taču meitai uzmetās alerģija no odiem(oo, tie istabā ir pa pilno, ja tur logus vaļā, bet jāprasa personālam līdzeklis pret tiem mošķiem) un zāles pret to dabūjām vietējā aptiekā.
Vēl par sagatavošamās darbiem - ir ieteikts vest bērnu pirms tam uz baseinu. No savas puses iesaku (nezinu tikai kā), pamēģināt tikt pie sālsūdens. Redzēju vienu bērnu, kuram uzmetās alerģija no jūras ūdens, ko lieto arī delfīnbaseinos - viņam terapiju aizliedza un izskatījās baisi:(((
Iesaku paņemt līdzi lietas, ar ko darboties bērnam - it kā tagad viņiem esot jābūt bērnistabai, bet vasarā vēl nebija nekas, ar ko nodarbināt mazos viesnīcas līmenī, ja neskaita burbuļvannu un baseinu uz jumta un Tv istabiņā. protams, var nopirkt gan peldvestes, smilšu rotaļlietas u.c. visneiedomājamākās pludmales lietas, bet kāda savējā rotaļlieta, grāmatiņa u.c. var tikt paķerta līdzi, ja nav luste baigi pirkt kaut ko uz vietas.Ārpus viesnīcas izklaides ir, bet par to nākošajās daļās:)Tātad-  reiss vakarā, nopriecājos, ka kā iekāps lidmašīnā, aizmigs un būs mierīgs lidojums. Tomēr lai sagaidītu lidojumu nemaz tik viegli neiet, kad nekas no piedāvātā nešķiet gana garšīgs un pie jaunajiem iespaidiem pierasts, ir grūti. Tagad zinu, ka kamēr vien var, dotu spēlēties ar telefonu - skatīties multenes, klipiņus, filmiņas. Uz to brīdi bija vēl pogu telefons, tā ka šis prieks atkrita. Rinda ir, bet diezgan ok tiekam lidmašīnā. Mums līdzi ir sūkājamas ledenes-iedodu meitai, lai sūkā un nekrīt ciet ausis. Man ir paveicies, pavisam drīz viņu pievar miegs un guļam abas. Nav ne kliegšanas, ne bļaušanas. Pamostamies - drīz jāizkāpj. Ir divi naktī, tumsa un mums priekšā gara rinda lai izetu muitu:)

Gatavošanās delfīnterapijai - ejam uz ziedot.lv

Kaut kā tā sanāca, ka savu pirmo delfīnterapijas pieredzi ieguvām salīdzinoši vēlu - tikai šajā vasarā, kad Elim bija jau 4,5 gadi. Tā kā šis priekš nav no lētajiem, tad ausīs man teksti par braukšanu pie delfīniem bija nonākuši no dažādām pusēm, taču nevarēju saņemties un doties uz ziedot.lv. Kaut kā šķita, ka citiem bērniem dzīvības jāglābj - ko es te ar to, ka mans bērns "tikai"nerunā. Protams, ka nav jau tikai nerunāšana, bet uz smagu sirds operāciju, piemēram, fona, likās, ka ka ar mums neviens nerunās. Galu galā, savas radinieces atbalstīta, izpētīju ziedot.lv mājas lapu, izpētīju internetu un nospriedu, ka došos uz Odesu, uz Nemo delfināriju- ŠEIT. Kādēļ? Tiešie reisi(izrādās tomēr, ka tikai vasarā,bet to es uzzinu tikai Odesā) , piedāvā all included - nav tātad jāsaspringst, kur dzīvosim, kā nokļūsim pie delfīniem, delfīni turpat, nav nekur jābrauc ar busu, arī neprasa tulkotu papīru kaudzes un salīdzinoši nav tas dārgākais pasākums.
Izdrukāju ziedot.lv pieteikumu anketu  ŠEIT, aizpildīju, sagatavoju pārējos papīrus un kopā ar radinieci devāmies uz ziedot.lv biroju, iepriekš sarunājot tikšanos ar Rūtu Dimanti. Viņa ļoti atsaucīgi pieņēma iesniegumu, uzreiz kliedējot bažas, ka ar mani neviens nerunās, jo vajadzība jau nav TIK nopietna. Fuuu! Attieksme tiešām pretimnākoša un laipna, aizpildu vēl pāris papīrus un varam doties. Drīz vien ar mani sazinās, pasaka, ka Elīza ir ielikta 2011. gada Eņģeļu pasākumā. Nav gan kā vadošais bērns, ir vienkārši sarakstā. Okiiii...saraksta pašā apakšā. Baisi man negribas reklamēties, joprojām iekšā dzīvo kaut kāds  - oi, nu kaut neviens mani neatpazītu. Stulbi, ne? O, tā arī bija viena no domām, kāpēc bremzēju iet uz ziedot.lv - nāksies publiski visiem pateikt-  ok, man ir bērns ar īpašām vajadzībām. Un - so what? Bet līdz šādai atziņai bija jānokļūst. Tātad - gaidām eņģeļu pasākumu. Neviena neko diži nesaku, tikai tuvākajiem draugiem. Sanita Endzele no ziedot.lv mani uzrunā un jautā, vai būtu ar mieru eņģeļu pasākumā pateikt pāris vārdus par mūsu vajadzību. Protams, ar prātu saprotu, ka tas palīdzēs vākt naudu, bet iekšā ir tās - oh... no. Tomēr piekrītu.
Paralēli sarakstos ar Nemo. Ziedot.lv , pirms viņi mūs ņem rindā, vajadzēja konkrēti zināt, kad un kur mēs brauksim. Palūdzu labam draugam pārtulkot pieteikšanās anketu krieviski ŠEIT, savadu datus elektroniskajā formā un nosūtu. Ļoti ātri ir atbilde un sākam pārrunāt, kādus pakalpojumus man vajag-  transfēru, dzīvošanu, terapiju, gribu arī masāžu un runas stimulāciju. Vienojamies par datumiem jūlijā ( wrong, kļūda...bet par to vēlāk). Varu arī pateikt ziedot.lv uzreiz, ka mūs ņem. Atbildes no Ukrainas puses ātras, sākumā lūdzu kolēģiem rakstīt e-pastus krieviski, pati krieviski nerakstu, beigās pāreju uz angļu valodu - es rakstu angliski, viņi man krieviski, visiem ērti:). Nolemju, ka lai ietaupītu ziedotāju līdzekļus, ēšanu neņemsim, ēdīsim pašas. Braukšu kopā ar krustmāti - var ņemt līdzi vienu personu. Ideāli, es ar savējo viena galā netiktu nemūžam. kritēriji mani līdzbraucējam - runā labi krieviski, māk peldēt(kā izrādās, to nemaz nevajadzēja), spēs izturēt manu bērnu:) Krustmāte parakstās...
Drīz vien pienāk arī eņģeļu pasākums Tv. Atbalstam ņemu līdzi bērna auklīti, mājās fiksi pārveidoju frizūru, lai maksimāli kļūtu neatpazīstama(dumja, zinu), uzmālējos, dodamies. Pasākums notiek operas mazajā zālē. Aizbraucam un saprotu,ka mājās atstājusi esmu pārvelkamās kurpes, daaa...Nu neko. Jācer, ka kājas nefilmēs. Satraukums tāds, ka sirds pa muti lec ārā - man nav ne jausmas, ko teikšu. Nerunājot par to, ka 100x apsvēru, kā lai no tā izvairās. Bet nu esmu tur, kur esmu un atpakaļceļa vairs nav. Tiekam ievestas zālē, uz skatuves sēdēs tie vecāki, kuriem bērni ir "lokomotīves", pārējiem vecākiem ierāda zālē pirmās vietas. Drausmīgi karsts. Satraukums ārprātīgs. Sākas filmēšana. Viss jau nereāli emocionāli, mazie bērniņi, kuriem vajag palīdzību, arī spožajās skatuves gaismās cīnās kā varoņi ar miegu. Pa vidu stāstiem koncertē mūziķi. Ik pa mirklim tiek sniegtas atskaites, cik naudiņa savākta. Gaidu savu kārtu ar drūmu nolemtību un šausmām, ka nespēšu neko sakarīgu pateikt. Ok, Sanita noinstruē, ka pēc šis pauzes būs filmēšana arī man un vēl citām mammām, jānosēžas pirmajā rindā. Beidzot arī mani nointervē - īsi pasaku, kāda man problēma, ko vajag un fū, viss. Draudzene pēcāk teica, ka esot izskatījusies ļoti mierīga. Mīļo stundiņ, un kas man iekšā darījās?!
Pasākums beidzas pavēlu, tagad atliek tikai gaidīt, vai visa naudiņa tiks savākta, jo uzreiz pēc pasākuma arī sazinos ar ziedot.lv un viņi saka, ka naudas vākšana turpinās, vēl nav visa, bet jāgaida. ļoti turu īkšķus. Drīz vien saņemu apstiprinājuma zvanu, ka varam braukt, naudiņa ir! Jējjj, paldies labajiem cilvēkiem! Būs gan par ceļa izdevumiem jāpiemaksā. Tiek pasūtītas biļetes no viņu puses. Man jāizpēta datumi, jāpasaka reisa numuri un ziedot.lv rezervē. Beigās tomēr mums jāpiemaksā nebūs nekas. Tas ir ideāli, jo savas stulbības dēļ esmu rezervējusi terapijas viesnīcu tā, ka sanāk vienu nakti no ielidošanas un divas pēc terapijas pavadīt kaut kur citur. Tas jāapmaksā būs pašiem. Un vēl taču par ēšanu arī maksāsim pašiem. Tātad - lidmašīnas biļetes man tiek atsūtītas uz e-pastu, ar Nemo viss sarunāts - tagad gaidām vasaru!

Folla diagnostika

Tātad - atveram blogu ar pavisam svaigu piedzīvojumu no vakardienas - došanos uz Folla diagnostiku.
Sāku ar sākumu:) Pirms kāda laika uzsāku līdzekļu vākšanu atkārtotam delfīnterapijas kursam ar ziedot.lv palīdzību, šajā sakarā izsūtīju saviem kontaktiem draugiem.lv vēstulīti ar lūgumu palīdzēt. Atsaucās arī kāda sieviete, kura piedāvāja iespēju Elīzai par brīvu veikt Folla diagnostiku. Šad tad iepriekš šo terminu dzirdējusi biju, ieteica to mums arī karsto smilšu terapijā, ko kādu brīsniņu apmeklēju. Ok, ja jau par brīvu, tad jau izmēģināt var. Palasījos internetā komentārus - nekas briesmīgs, bet var noteikt, vai kāds no iekšējiem orgāniem nav bojāts. Pa telefonu sarunā sieviete jau pabrīdina, ka ģenētiskās saslimšanas izārstēt gan piedāvātais ārsts izārstēt nevarot(homeopāts), taču varot pārbaudīt, vai nav kāda cita problēma. Ok, ģenētiska saslimšana mums nav, autisma iezīmes traktēju kā meningoencefalīta sekas, antibiotikas pačkātas iekšā ir bez jēgas, dosimies. Sarunājam datumu, jāaizbrauc tik kā līdz Siguldai. Izlasu firmas mājas lapu - par ārstu ļoti labas atsauksmes-darot bez maz vai brīnumus. |Izskatās, ka baigā kaktu iestāde arī nav. Ok, pa telefonu vēl kundze pabrīdina, ka jāvar bērnam nosēdēt mierīgi pusstunda. Ņemsim līdzi kompi ar multenēm.
Pienāk attiecīgā diena. Pieceļos, paskatos pagalmā un saprotu, ka esmu pilnīga blondīne-mašīnu iepriekšējā dienā atstāju pie darba. Ok, ko darīt,brauksim ar trolejbusu un tad tālāk ar auto. Elis nekādu lielu pretestību neizrāda, nedaudz tikai rāda uz roku un "jautā"vai nedurs ar adatu, nomierinu, ka nekas sāpīgs nebūs. Ārā līst un iekšā tāda nepatīkama sajūta. veiksmīgi tiekam līdz centram, sab. transp. arī mana princese uzvedas godam. Līdzi mums ir rotaļu ar baterijām darbināms zirgs, kurš zviedz, tas novērš uzmanību no iespējamās īgņošanās. Tiekam līdz auto un saprotu, ka mans blondums izpaužas pilnā sparā - atstāts pagrieziens, līdz ar to akumulators tukšs. Kaut gan līdz vizītei 2h, sāku lēnām panikot. Neieslīgšu sīkumos, bet 40 minūtes apvadam mēģinot iedarbināt auto. Meita turas kā varonis-nav histērijas, nav panikas, jeeejjj!!! BEIDZOT auto ir piedarbināts un pusstundā jāaizlido līdz Siguldai no Rīgas centra, nereāli...Tomēr braucam.
Diezgan veiksmīgi atrodam vajadzīgo ēku, tikai ar vienu zvanu jau augstāk minētajai sievietei! Nomaldamies, ieejam nepareizajās durvīs, oki, ejam uz otru ēku, uzkāpjam otrajā stāvā. Tā kā kavējam, pirms mums jau iegājis cits pacients. Nu nekas, normāli. Pieņemšanas telpa maziņa, bet gaumīgi iekārtota, sieviete laipna, ir stūrītis bērniem ar galdiņu, mantām. Elīza jau sāk satraukties, bet darbiniece tiešām ļoti saprotoša un atsaucīga - ļauj pat manējai pasēdēt viņas datorkrēslā un ar to pabraukāt apkārt. Painformē mūs par aptiekā nopērkamo zivju eļļu nelabumu, labās esot eļļas no laša, haizivs un vēl vienas zivs(neatceros, goda vārds), bet sliktās esot no mencām. Mājās izpētu mūsējo - nav ne vārda no kādām zivīm taisīta.
Veras durvis un varam iet iekšā. Elis godīgi ieiet un apsēžas. Ārstam uz galda priekšā portatīvais kompis, pie tā pieslēgta maza kastīte ar diviem vadiņiem, viena vadiņa galā tāda kā metāla aproce, ko uzliek uz vienas rokas plaukstas, otru roku ārsts ņem savā un uz pirkstiem un starp pirkstiem pieliek tādu kā metāla zīmulīti, kas ir otra vada galā. Nekas sāpīgs. Pirms tam ārsts pajautā sūdzības, izklāstu problēmas sakni - nerunā, izslimoja to un to, uzvedības problēmas, par autismu gan neminu neko. Ieslēdzu savu PC, uzlieku multeni, procedūra var sākties. Ārstam vienā rokā cimda - tajā tur bērna roku.Elim no sākuma vairāk interesē, kas notiek ārsta datorā, ne mūsējā. Beigās jau pieslēdzas, tomēr baigi turēt rokas mierā arī nav vēlme, jāņem klēpī un jātur rokas, lai ārsts var gar tām čubināties.Prieku manējā par to neizrāda, mēģina izrauties, kad nesanāk, sāk spļaut.  Omg... Multene mums beidzas 10 min laikā, arī izmeklējums galā. Elis var doties uz priekštelpu pie omas, man ārsts paziņo, ka ar iekšējiem orgāniem viss ok, izmaiņas esot smadzenēs. Protams! Saka, ka dos homeopātisku līdzekli, ieber no lielas burkas, kas stāv uz palodzes graudiņus, noinstruēt to "ēšanu". Lapu, kur saraksta , laikam, mērījumus, (rakstīts rokrakstā, vēl neizpētīju), jāņem līdzi un jānāk pēc diviem mēnešiem. Brīnumus nesola. saka - nu varbūt graudiņi palīdzēs salīdzsvarot nervu sistēmu. Iepriekš tika minēts, ka var notestēt, vai lietotās zāles un vitamīni der konkrētam cilvēkam, es vārgi iepīkstos, vai lietotās zāles varam lietot, dakteris saka, lai tik lietojam, neko netestē. Iespējams, ka dēļ kavējiena, nav noskaņots ar mani ņemties vēl papildus, varbūt nebija sajūsmā par manējās apspļaudīto galdu. Whatever, dodos uz priekštelpu, darbiniece mums vēl uzdāvina Tereško tēju, mājās izmēģinājām - garda. Pierakstāmies pēc diviem mēnešiem un dodamies atceļā uz Rīgu.
Kādi iespaidi? Viss notika ātrāk kā domāts, no vienas puses labi - manējā neizbesijās, no otras - neko jaunu arī neuzzināju. Vai ticu homeopātiskajiem graudiņiem - tad jau manīs. Nedomāju, ka notiks brīnums, but - you never know:)
Katrā ziņā - dāvinātam zirgam mutē neskatās. Supper, ka mūsdienās piedāvā arī kaut ko par brīvu medicīnas pakalpojumu ziņā, pat ja tas ir veids iegūt jaunus klientus. Kaut gan jāsaka, ka mammas ar bērniem pie viņa plūst straumēm un rindas tiešām garas. Informēšu par turpmākajiem piedzīvojumiem šajā sakarā.

Par mums

Sveiki, manā blogā. Mani sauc Daiga un esmu mamma, nu jau piecus gadus, burvīgai meitiņai Elīzai. Jau no dzimšanas brīža mūsu attiecības vienai ar otru un apkārtējo pasauli ir savādākas, kā daudziem citiem vecākiem - Elīza ir īpašais bērns. Pēc smagām dzemdībām un intensīvajā terapijā pavadītā laika atklājās, ka mazulītei ir meningoencefalīts-smadzeņu un to apvalku iekaisums. Tad nu šīs ļaunās slimības sekas arī noteica mūsu dzīves turpmāk.
Šo piecu gadu laikā ir piedzīvots daudz kas, gan pozitīvs, gan negatīvs, kad mani pamudināja uzsākt sava bloga izveidi galvenokārt, lai dalītos savā pieredzē ar citām mammām, kurām mūsu pieredze varētu būt interesanta un noderīga.
Esmu nolēmusi pastāstīt gan par jau piedzīvoto - delfīnterapiju, gan dažādām kopīgi izmēģinātām izklaidēm un terapijām, lai informētu gan īpašo bērnu mammas, kur un kā sanāk doties ar nerunājošu bērnu, kura uzvedība mēdz atšķirties no vispār pieņemtiem standartiem, gan pastāstītu, kādas ir mūsu izmēģinātās terapijas, piemēram, plānoju kanisterpiju, gan piedzīvoto bērnudārzā, ikdienā un tā tālāk!