pirmdiena, 2019. gada 10. jūnijs

Kā runāt ar neverbālu bērnu jeb jebkuru ar komunikācijas īpatnībām

Kominikācija vienam ar otru veido mūsu dzīves lielu daļu. Mēs paužam savas emocijas, jūtas, attieksmi ar valodu: rakstītu vai runātu, ar žestiem, mīmiku, runas toni un tā tālāk. Taču ir kāda sabiedrības daļa, kurai šī komunikācija ir vai nu liegta, vai norit savādāk kā vispār pieņemt. Ko darīt, ja šī persona ir bērns? Kā jums šķiet, cik svarīgi bērnam ir komunicēt un veidot sociālos kontaktus? It īpaši, ja viņš ir bērns ar invaliditāti? 
Bērnība, es teiktu, ir komunikācijas laiks. Laiks, kad iegūt draugus, zaudēt tos, vienu dienu strīdēties, otru samīļoties.  Valodiņa plūst ar katru gadu arvien labāk. Tie, kuriem ir bērni, uzreiz pateiks - manam četr, piec, seš un tā tālāk, gadniekam mute ciet neturas.
 Ja tas ir zīdainis, viņš komunicē raudot, saviebjot sejiņu, kustinot rociņas, mamma ātri iemanās saprast a)grib ēst, b)pilnas autiņbiksītes c)kaut kas sāp,  d)grib gulēt. Radinieki un ciemiņi tikai var pabrīnīties par šo dabiski veidojušos saikni, dažkārt arī tētis. Taču dažkaŗt šie uztveres radari ir izteikti spēcīgi arī brāļiem un māsām, šķiet viņi joprojām atceras, kā tas bija, kad paši bija mazi.
Tie ir tuvinieki, kuri nolasa arī neverbālu bērnu vēlmes "no acīm", tāpat kā to darīja zīdaiņa vecumā, arī viņu brāļi un māsas saprot gan gramatiski nepareizi veidotos teikumus, gan no pusvārdiem izloba teikuma esenci, no mīmikas un žestiem, no skaņām iemācās piepildīt neverbālu vai daļēji verbālu bērnu vēlmes.

Taču mēs esam sociālas būtnes, ikdienā, ja vien nav dzīve četrās sienās bez iespējas  uzņemt ciemiņus, komunikācija notiks. Tā būs iela, transports, radu, draugu pasākumi, draudzes saieta pasākumi, nometnes, rotaļu laukumi. Kā rīkoties un komunicēt ar bērnu, kurš izskatās savādāks? Atrodas ratiņkrēslā, "sarunājas" ar komunikācijas ierīci vai atbild  ne tā, kā mēs to esam ieraduši sagaidīt?

Pirmkārt un galvenokārt - komunicēt vajag! Pat ja šķiet, atbildes nebūs. Vai jums kādreiz ir gadījies, ka pie jūsu bērna ratiņkrēslā vai pie bērna bez kustību problēmām, bet ar uztveres un komunikācijas īpatnībām,  pienāk kāds svešs bērns, pasaka "čau" vai "kā tevi sauc?", nesagaida atbildi, apjūk un aiziet? Varbūt esat devies palīgā un veicinājis komunikāciju?
Personīgi es uzrunāju savu draugu neverbālos bērnus, pat ja nesagaidu atbildi, sasveicinos, apjautājos kā iet, paslavēju, kāds liels izaudzis. Ja bērns vēršas pie manis un kaut ko stāsta savā valodā, apstiprinu,ka viņš ir sadzirdēts.
Ja šajā situācijā ir mana meita, man nākas būt bieži par tulku, jo izrunas īpatnību dēļ viņas valodas nepieradušai ausij var būt grūti saprotama. Elīza beidzot grib komunicēt, daudz, diemžēl, ne vienmēr tas ir atbilstošā situācijā un tad es saspringstu, atzīstos, arī, nezinu kā reaģēt, kā netraucēt un arī nenosirmot no domas, ka pretējā puse tūlīt izsmies, pateiks kaut ko nelaipnu, labākā gadījumā vienkārši aizies. Es vēl tikai mācos.

Taču gribu dalīties ar to, ko izlasīju blogā: Love That Max

Autore Victoria Nelson dod piecus padomus, kā komunicēt ar bērniem, kuri ir neverbāli.

1)Pozīcija, lai redzētu

Vienmēr ir labāk nostāties tā cilvēka, kurš atrodas ratiņkrēslā vai citā palīgierīcē,kā arī bez palīgierīcēm,  priekšā, un tieši lūkoties uz viņu, nevis to darīt no sāna vai aizmugures, tādejādi jūs fiziski sakiet: "Es tevi redzu".  Ja tas ir iespējams, noliecieties līdz uzrunātās personas acu līmenim. To darot ievērojiet personīgās robežas. Neatspiedieties un neaiztieciet ratiņkrēslu vai citas palīgierīces, vai bērnu,  ja vien neesat saņēmis atļauju no pavadošās personas, jo ir bērni ar imūnsistēmas problēmām vai ar personīgās telpas izteiktu sajūtu, tādēļ pieskārieni varētu būt nepieņemami.
Ja nesaņemat atbildi uz acu kontaktu, nekas! Daži bērni, piemēram, ar autismu, nevēlas vai nespēj veidot acu kontaktu, taču viņi tāpat vēlās būt redzēti un komunicēt.


2) Laipnība pozā un žestos
Gan bērni, gan viņu vecāki spēj nolasīt no ķermeņa valodas izstaroto enerģiju un pateikt, vai nākat ar drošiem nolūkiem. ja smaidīsiet, arī jums tiks smaids pretī. (Ja tomēr tas nenotiek un bērns pat novēršas, vai aizskrien, nekas, šajā brīdī komunikācija bija pārāk intensīva, varbūt pēc laika bērns atgriezīsies, kad jutīsies gatavs komunicēt tālāk). Uzsmaidot bērnam jūs arī signalizēsiet vecākiem - esmu šeit, lai atbalstītu jūsu bērnu, nevēlos viņu apdraudēt. Bērni ar nervu sistēmas un psihiskiem traucējumiem var reaģēt savādāk, kā bijāt cerējis. Ja dodaties pie bērna ar laipnu:"Kā tevi sauc?", bet saņemat "Ej prom", droši varat vērsties pie palīdzības pie vecākiem. var gadīties,ka pēc minūtes bērns vērsīsies pie jums un būs gatavs komunicēt, ka būs pārvarēta negaidītā situācija.

3) Pieklājīgi uzdodiet jautājumus
 Ja esat sasveicinājies, bet neesat saņēmis verbālu atbildi no bērna, man šķiet, ir normāli uzdot jautājumus bērna vecākiem vai asistentam. Jūs varat sākotnēji vērsties pie paša bērna, sakot :"Es uzdošu tavai mammai/tētim jautājumu". "Vai es varu pajautāt kā viņu sauc?"vai "Varu pajautāt, kas tas ir?(attiecībā uz jebkādu medicīnas ekipējumu)"Tāpat ir pilnīgi normāli pajautāt citas lietas kā:"Kā (bērna vārds) komunicē? " "Kas (bērna vārds) sagādā prieku? " "Kāda ir (bērna vārds) mīļākā spēle? "neizliekaties runājot, ka bērns nav klāt un ka viņš nesaprot, pat ja jums tā sākumā varētu šķist.
Tomēr jautājot nepārcentieties un atcerieties, bērns ar invaliditāti arī ir persona ar jūtām un necentieties tādēļ viņa klātbūtnē iztirzāt visu viņa medicīnas vēsturi un dzīves gājumu, ja vien to nepiedāvā otra puse. Tā ir smalka robeža starp pieklājīgiem jautājumiem, kuri balstīti interesē, lai uzzinātu kā labāk ar bērnu komunicēt un uzmācīgiem, pat aizvainojošiem  jautājumiem, piemēram: "Kas viņai/viņam kaišs? "  "Vai viņam ir ________?"
Mēģināsim mainīt attieksmi un veidu, kādā tiek uzdoti jautājumi un tā vietā, lai koncentrētos uz "Kas nav kārtībā?", teiksim, kas IR kārtībā, kā, piemēram:"Man patīk tavs smaids!", vai "Tev ir tik skaista kleita!". Sāksim ar to,ka apliecināsim pozitīvo, kas iespējams tad var aizvest līdz jautājumiem kā "Kas un kādēļ Tev  ir šīs foršās, atšķirīgās lietas?" , lai veidotu labāku kontaktu un izglītotos.

4) Visa sāls ir pacietībā
 Komunikācija ar kādu, kurš ir neverbāls, preverbāls, daļēji verbāls vai arī komunicē "īpatnēji" nav process, ko varētu sasteigt. Apbruņojieties ar laiku, pacietību, pievēršat uzmanību un klausieties jaunā veidā, tas palīdzēs iepazīt personu un saprast, ko viņš/viņa grib jums pateikt.
Viktorija /Victoria Nelson/ apraksta pieredzi ar savu meitu:"daudzas pēcpusdienas es lasīju Moriah priekšā un es tā īsti ensapratu, vai viņai aptīk , ka es lasu. taču vienu dienu Moriah koncentrējās uz vienu stāstu Bērnu Bībelē un katru reizi, kad es centos paŗšķirt lappusi, viņa to šķīra atpakaļ uz "Jēzus dziedina neredzīgo vīru". No šīs dienas viņa paņēma grāmatu, "iebāza"to man sejā un man tas stāsts bija jālasa atkal un atkal. Viņa man pārādīja, kas viņai patīk un kāda bija viņas personība - neizmantojot vārdus. Es iemācījos gaidīt, lai viņa parādītu, kā viņa vēlas komunicēt un kad, tas man lika palēnināt tempu un pievērst uzmanību tā kā nekad iepriekš. "

5) Klātbūtne un neatlaidība, ne perfekcija

 Raksta autore min, ka viņas uzskati mainījās, kad viņa izlasījusi kādu citātu, proti: "Būt komfortā ar to,ka neesi komfortā". Tā dod iespēju tikt galā ar bailēm dažkārt būt lempīgam katru reizi satiekot kādu, kurš ir savādāks, Tas sniedza brīvību VISMAZ mēģināt, pat ja tas varētu šķist nekomfortabli, varētu radīt neērtas pauzes vai stomīgus vārdus. Mērķis ir kļūt apzinātam, klātesošam un neatlaidīgam. Neatlaidība var būt par pamatu jaukas draudzības sākumam.

Tā kā katrs bērns ir tik unikāls un savādāks, nav vienas formulas kā komunicēt. Šī pieredze katram jāveido atkal un atkal no jauna, tācu nevajadzētu no tās baidīties.

*) Ja bērns ir noraidījis komunikāciju vienreiz, nenozīmē, ka viņš to nevēlas, tas varēja notikt pārāk strauji, ne tajā brīdī,kad bērns ir bijis gatavs, ne tādā veidā, uz kuru viņš ir bijis sagatavojies. Iespējams, nākamajā dienā viņš pats dosies pie jums.Atkārtojiet pēc kāda laika savus mēģinājumus vēlreiz!

*) Ja bērns uzdod jums vienu un to pašu jautājumu, tas ir tādēļ, ka viņš nezina kā var komunicēt savādāk, varbūt viņš savā prātā šo informāciju nostiprina atkal un atkal, tā ir svarīga. Gaidiet, vai iemāciet pajautāt ko citu.

*) Nebrīnieties, ja svešs bērns jums uz ielas kaut ko pajautā vai saka "'čau!", esat atverti citādajam, atbildiet ar smaidu!

 *)Neapjūciet, ja bērns atbild neskaidri vai izmainītā balss tonī. Palūdzat atkārtot, ja nesaprotat, palūdzat pateikt savādāk vai uzrunājat vecākus/pavadoni.

Vai jums ir kādi komentāri vai sava pieredze? Dalieties!

Būsim atvērti un nebaidīsimies būt ārpus komforta zonas, tomēr joprojām jūtoties komfortabli!
















Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru